Esiet sveicināti!

Kā var piepildīt likumu? Aizdomājos par šo tēmu, jo tā mani nodarbina un reizēm pat nopietni nomoka, kopš esmu kristietis. Kur ir tā robeža, aiz kuras es vairs neesmu kristietis? Vai kā kristietim man ir jāpiepilda Dieva likums- bauslība? Pēdējā laikā esmu lasījis galējas pozīcijas abos virzienos. Vieni stāv uz to, ka kristietim ir jāpilda likumi sākot ar dekalogu un beidzot ar Kristus kalna sprediķi. Viņi to sauc par paklausību un Kristus atzīšanu par Kungu. Kristus tā saka, tātad tā jādara. Jāklausa pavēlei un viss. Un atbilde gadījumā, ja nespēj ir...jāklausa. Tā ir tik akmens cieta mācība, ka esot tajā cilvēks cieš mokas, neuzticas Dievam un nekādā veidā nespēj ticēt un paļauties uz Viņu, jo ir taču pašam redzams, ka neklausa visās frontēs. Joprojām, ņemot verā kalna sprediķi, es esmu bauslības pārkāpējs...un ko lai es saku Kristum? Jo pēc šīs mācības vienīgā iespēja ir paklausīt. Bet ja to nespēju nespēka dēļ, tad jāmirst.Savā ziņā tā ir...Kristus pavelei ir jāklausa. Nevar vieglprātīgi atmest to, ko Kristus saka it kā tā būtu tikai kāda dzejoļa deklamēšana, kurai ar mūsu dzīvi nebūtu nekāda sakara. Bet cilvēks atduras turpat, kur Pāvils. Bauslība dod grēka atziņu. Jo vairak es cenšos paklausīt Kristus kalna sprediķa pavēlēm un pildīt tās, jo vairāk pamanu, ka nepildu tās. Brīdī, kad sāku ņemt nopietni Kristus vārdus, nopietni saprotu arī savu pazušanu un grēku. Pie Dieva nav cita ceļa, kā tikai Kristus. Un tad ejot pie Viņa saņem atbildi: Pildi baušļus. Un es atklāju savu nespēku un grēku. Cīņa izvēršas pavisam bēdīga. Es visu laiku zaudēju. Un redzu, ka vienīgais veids, kā negrēkot ir nomirt, bet arī pašnāvība ir smags grēks. Tā nu cilvēks ir sprostā, kurā gaida Dieva tiesu un mūžīgu sodu. Nav vairs izejas. Pievēršos Kristum...tur bauslība. Pieveršos bauslībai...tur nāve. Es uzlūkoju nāvi un tur redzu elli. It kā viss skaidrs.
Ko darīt tagad? Kam ticēt? Vai cilveks var dzīvot ar apziņu, ka Dievs ir viņa ienaidniens un ka viņu gaida tikai elle? Tāda dzīve ir mokoša. Nekas taja nav ar jēgu. Nekas neiepriecina, nekas nedod mierinājumu un piepildījumu. Viss ir bezjēdzīgs. Ciešanas ir tas, kā tiek pavadīta šāda dzīve. Visa pastāvešana ir bezjēdzīga soda gaidīšana. Iekšējas ciešanas. Kā prāts cenšas savas ciešanas mazināt? Katru dienu manā acu priekšā ir grēks. Mans grēks... Kā lai mazina ciešanas? Ticēt uz Jēzu Kristu tas nespēj, jo Kristus jau prasa paklausību, kuru nespēju piedāvat. Tā nu atteicies no cerības uz Kristu, prāts meklē citu izeju. Viens no variantiem ir svēto aizgādniecība un kults. Kristus ir pārāk bargs. Viņam ir bail pat tuvoties. Tā nu pa rokai ir visu saprotoša Marija. Viņa neko neprasa...mīl. Prāts pieķeras Marijai. Cik šausmīgi vilinošs ir šis kārdinājums lūgt kādu, kas tevi saprot un nenosoda. Cerība mēģina vismaz kaut kam pieķerties un izlauzties. Neviens nespēj panest domu par mūžīgu sodu. Tā ir neizturama doma. Tā nu cilvēks meklē tomēr kādu veidu, kā ar Dievu runāt un situāciju labot. Varbūt tomēr kas mainās... Tomēr tas neder. Dievs pats to noraida. Marijas lūgšana arī ir novēršanās no Kristus, kas vienīgais ir ceļš pie Dieva un tikai Viņā mums lemta pestīšana. Ja es kādam citam ierādu Kristus vietu cīņā ar maniem grēkiem, tad esmu elku kalps. Es drīkstu cerēt un paļauties tikai un vienīgi uz Kristu. To pieprasa Dieva Vārds. Ja mana sirds pieķeras kam citam un ne Dievam, tad esmu pārkāpis pirmo bausli.
Ko tad? Otrs variants, kas notiek, ir izkāst odus, bet atstāt kamieļus. Saskaroties ar to, ka nepārtraukti nespēj izpildīt prasības, cilvēks tās pats atmet un sāk pildīt mazākas lietas. Un šīs mazākas lietas viņš uzskata par tādām, kas viņu samierina ar Dievu. Tā nu atdūries pret prasību pat nepaskatīties uz cita sievu ar iekāri, cilvēks saprot, ka nespēj to piepildīt. Un viņš to it kā ignorē. Jā...prāts mēģina ignorēt šo likumu un cenšas pieķerties kādiem sīkākiem likumiem, lai tos izpildītu un pēc tam varētu atrādīt. Tas it kā atceļ sev neizpildāmo un samierinašanas vietu piešķir izpildāmajam. Nespēdams nepārkāpt laulību sirdī...tas tad labāk neiet pāri pa ielu pie sarkanās gaismas un uzskata, ka tā ir patiesi īstā kristīgā kalpošana un rīcība. Bet sirdsapziņa nenomierinās. Tā gruzd un atgādina, ka tieši tie lielākie pārkāpumi ir uz maniem pleciem. Un vēl vairāk. Cenšoties pēc sīkumiem, pamani arī, ka šo sīkumu pildīšana ir pilnīga izgāšanās, ja paraugās uz to patiesi godīgi un neliekuļojot. Vēl vairāk...saproti, ka tie tik un tā ir grēki un dzen pazušanā tāpat kā lielie. Ja neesi liekulis un melis, tas nedod nekādu mierinājumu, bet iedzen vel dziļākā izmisumā. Ja patiešām meklē Dieva labvelību, tad šajā sistēmā jūties kā pilnīgs liekulis un nepārtraukti vel visam klāt saņem apsūdzību liekulībā. Klāt nāk vel arī grēks par izlikšanos un melošanu. Tu izliecies labs, bet patiesībā tu esi elles kandidāts un jau tagad tur esi sava dvēselē.

Tagad pēc visa ta prāts nonāk pie kāda secinājuma, kas tam liekas muļķība, bet kas dīvaina veidā izrādās kristīga ticība. Dzīvot Kristū! Saprast, ka Kristus ir PIEPILDĪJIS bauslību. Atslēgas vārds tajā visā ir "PIEPILDĪJIS". Nevis atcēlis, bet piepildījis. Un tajā brīdī es varu atduseties Dieva priekšā ar ticību, ka esmu Viņam beidzot patīkams. Kā tas ir? Tā, ka Dievs ir piešķīris man Kristus taisnību un uzlicis Viņam manu grēka lāstu. Taisns...samierināts!!! Kāda ir tā sajūta un ticība, ka tu tici, ka Dievs tevi ir pieņēmis un nenoraida, jo Viņam patīk nevis tavi, bet Jēzus Kristus darbi. Te vienu brīdi man uzplaiksnīja šī doma un tā bija pārsteigums. Un iedomājoties vien, kā tas ir, kad katru mirkli esi Kristū... Ka Kristū esi Dievam patīkams. Tas ir kā ar teritorijām. Te ir robeža. Tajā pusē tu esi Dieva ienaidnieks, bet šajā... mīļots berns. Šī puse saucas: Kristū. Un man radās doma par vīna koku un tā zariem. Kad esmu Kristū, tad es esmu pie vīna koka. Tad es mierīgi šūpojos un nebaidos. Tad es esmu daļa no koka. Dievs saka: "Man patīk vīna koks." un es saprotu...par mani saka. Un sirdī ieplūst siltums. Un es tagad varu mierīgi atdusēties savā vīna kokā, zinādams, ka šī koka zari nes augļus un ka arī es agri vai vēlu nesīšu, ja tikai turēšos pie stumbra ar šo ticību. Tad iestājas miers. Un es jau manu, ka te klāt ir Svētais Gars un viss, kas ar Viņu nāk.

Sirdsapziņas izmisums... Vai kāds to ir piedzīvojis. Esam dzirdējuši par to runājam kaut kādus senus baznīcas tēvus un varbūt pa ausu galam arī Luteru. Bet vai tas arī mūsdienās ir aktuāls. Liekas, ka šodienas kristietībā un sabiedrībā kopumā par sirdsapziņu vairs nerunā. Kur nu vel par to, kā tā moka cilvēku par viņa pārkāpumiem. Tā nu ņemsim un nedaudz iedziļinasimies šajā tēmā. Par to nerunā. Tā šķiet ir tik reta parādība, ka kādu moka vainas apziņa un sirdzapziņas pārmetumi, ka tā ir aizgājusi nebūtībā kopā ar trakajiem viduslaikiem, kad bija tās ziedu laiki. Ko darīt, kad sirdsapziņa moka tā, ka negribas vairs dzīvot... Lai ko cilvēks darītu, viņš redz savu vainu un pārkāpumu. Nepalīdz attaisnojumi un atrunas, nepalīdz nekādas autoritātes un apgalvojumi. Sirdsapziņa žņaudz. Tā prasa tikai vienu...lai pārkāpums nebūtu noticis. Ja tā nespēj to panākt (protams, ka nespēj) tad tā pieprasa, lai pārkāpums tiktu atlīdzināts līdz pēdējam sīkumam. Tā nepazīst neko citu, kā vienīgi absolūtu taisnību un taisnīgumu. Lai kā cilvēks censtos nolīdzināt vainu un panākt mieru savā dvēselē, viņam tas neizdodas, jo absolūtais taisnīgums paliek nesasniegts. Jā...kaut ko pat varbūt izdodas labot, bet ja paliek klusumā uz kaut dažām stundām un iedziļinās lietas būtībā, tad atklājas arvien nežēlīgāka aina, pārkāpumu kalns aug un aug un prasa taisnīgumu. Tas prasa taisnīgumu neskatoties ne uz ko. Tu esi vainīgs un tev jālabo situācija. Nedarīšanai nav attaisnojuma. Tad cilveks sevi mierina ar domu, ka viņa rīcību ir apstiprinajušas autoritātes...bet sirdsapziņai ir vienalga uz šiem smieklīgajiem attaisnojumiem. Tā smejas par tiem un neliekas ne zinis. Pamazām pamani, ka tev sāk pietrūkt gaisa. Cilpa savelkas arvien ciešāk. Vainīgs. Turpinoši vainīgs, jo nelabo izdarīto. Vainīgs... Iziet cīņā ar šo mocītāju nedrīkst. Tā saka patiesību. Patiešām vainīgs. Ne mirkli nevar pateikt, ka tā teiktu ko nepatiesu, jo tā visu tik labi zina, kā neviens cits. Tai neko nevar noslēpt. To varētu nosmacēt, tikai tas maksātu dzīvību. Ar nosmacētu un nospiestu sirdsapziņu tu jūties, kā pusmiris... Kā lai izziet no šī aburtā loka? Kad sirdsapziņas virve savelkas ap kaklu, tad smieklīgas liekas visas runas par tradīcijām, gavēņiem, kas iesākušies 2. vai 4.gadsimtā, par liturģijām, kas simbolizē to vai šo... Nē...sirdsapziņa smejas arī par šiem niekiem. Tai nerūp tradīcija un simboli. Tai vajag ko īstu...Tai vajag taisnīgumu un taisnību. Tu nevari tai piedāvāt kaut kādu gavēņa tradīciju 40 dienas un cerēt, ka tā liksies mierā. Nē...tā vajās tevi no rīta līdz vakaram, jo vienmēr būs tev līdzi. Tā neatstāsies ne mirkli un līdzko nonāksi ar sevi divatā, tā ta atkal līdīs laukā no savas mājvietas un cels tev priekšā savu prasību. Tā neļaus tev aizmirsties gavēšanā un 4.gadsimta tradīcijās. Tā prasa īstu taisnību. Nevainojamu taisnību. Tai neinteresē tavu ģimenes locekļu viedoklis, tai neinteresē gudras runas. Dod taisnīgumu!!! Kā lai šajā izmisuma un smakšanas stāvoklī nodrošina šai dzelzs lēdijai taisnīgumu. Cik jāupurē, lai tā reiz teiktu pietiek? Cik rokas jānocērt, lai varētu teikt, ka nu ir apgrēcība apturēta? Nē...tā neliksies mierā arī tad, kad būsi visu izdarījis, jo...nebija perfekti. Joprojām palika kāds traips, ko nenotīriji. Tas rada dusmas un sacelšanos, taču arī par to tā smejas un savelk savu cieto virvi vēl ciešāk... No tās var noslēpties tikai aiz Jēzus Kristus krusta. Tik tālu tā ir gatava skriet tev pakaļ un mocīt tevi. Kad tu nostājies aiz Jēzus Kristus krusta, tad tā ierauga pilnīgu taisnības piepildījumu. Beidzot pārkāpējs ir saņēmis pietiekošu sodu un taisnība ir piepildīta. Tā, nu mēs tur stāvam. Sirdsapziņa stāv un veras krustā sistajā Jēzū, bet cilvēks dzīvo pie krusta ar mieru. Te vajadzīga ticība...bet par to nākošajā reizē...

Fanātisms>>>
Šī ir viena no labākajām definīcijām, ko esmu lasījis par fanātismu attiecībā uz kristietību. Paldies Robertam Feldmanim.