Esiet sveicināti!

Šī bija interesanta svētdiena. Galvenokārt sprediķa dēļ. Paldies Jurim par izsmeļošo ieskatu Romas baznīcas svētuma mācībā. Sprediķa laikā mana piere saraucās arvien vairāk un vairāk grumbās. Pirmkārt par to, kas ir svētie... Bībele saka, ka visi, kas tic un paļaujas uz Jēzu Kristu ir svētie. (Kol.1:22; Kol.3:1,11-12; 1.Kor.6:2; Ebr.10:10; 1.Kor.6:11). Vēstulēs vairākkārt parādās, ka visa draudze tiek saukti par svētajiem un Dieva mīļotajiem. Ticība uz Jēzu Kristu ir tā, kas dara cilvēku svētu. Kristus ir tā "vieta", kur nonākot, cilvēks tiek salīdzināts ar Dievu. Kristus ir tas koks, pie kura piepotējot meža koka zaru, tas kļūst par īstu vīna koka zaru un nes augļus. Pārskatīju daudzas Rakstu vietas. Tās nepārprotami liecina, ka svētums cilvēkam pieejams tikai Kristū. Tikai Jēzus Kristus draudze tiek saukti par svētajiem. Un visi zari, kas ir pie Kristus, ir svēti zari, jo koks ir svēts. Dievs skatās uz cilveku kā uz svēto viņa ticības dēļ. Tā ir taisnība, kas mums piešķirta, pierakstīta, dāvināta. Tā nav no mums, bet no Dieva. Ar šo ticību pat es un tu varam teikt...esmu svētais. Izklausās pēc augstprātības un iedomības, bet tas ir Kristus svētums, ne mūsu. Otra puse tam ir tā, ka mēs joprojām esam miesā un vecais Ādams mūsos darbojas. Mēs joprojām grēkojam. Mēs joprojām neesam svēti. Nav neviena kas negrēko un būtu svēts. (Rom.3:10) Tikai atrašanās Kristū dod svētumu un tas ka nespējam negrēkot mūs ar varu burtiski dzen pie Kristus, lai mēs pieaugtu Viņā un sakņotos Viņā. To diemžēl nevarēju saklausīt sprediķī. Varēju dzirdēt, ka apustuļi esot bijuši svēti, jo esot pilnībā izpildījuši Dieva gribu... Kaut gan pats Pāvils atzīstas, ka dara to ko negrib un ka ir grēcīgs. Apustuļi bija svēti ticībā Kristum. Dzirdēju garu runu par svētuma principiem un to kā pa tiem jākāpj kā pa kāpnēm. Bet pieredze rāda, ka jo vairak cenšas pa tām kāpt, jo vairak grēka sevī ierauga un redz, ka svētā dzīve nevis tuvinās, bet gan atkāpjas arvien tālāk un tālāk...līdz ir tikpat neaizsniedzama, kā rīti no vakariem. Un beigās nožēlojamais cilveks ierauga, ka patiesībā ir spiests visu laiku atkāpties par vel kādu pakāpienu zemāk, jo pamana, ka nebūt nav spējīgs pildīt to, ko prasa Kristus...jo tas prasītu pat nocirst sev roku, izraut aci...mirt. Jo tikai tas, kas nomiris ir ticis vaļā no grēka. Un te nu paliek divi ceļi- Liekulība un Ticība. Pirmais samazina svētuma prasības līdz kaut kādu tradīciju un rituālu ievērošanai un uzskata, ka ar to dara sevi svētu. Tādā veidā pats sev samazina Dieva prasības un uzskata, ka Dievs jau piemiegs acis uz kādiem maniem "mazajiem" pārkapumiem. Nakošais solis ir pamanīt, ka lielos Dieva likumus nespēj pildīt, tāpēc par svētumu dodošiem pasludina kādas mazas lietas un lielos atmet. Odus izkāš, bet kamieļus patur. (Mat.23:23-24). Otrs variants ir iet un skatīties, kā visi mani pārkāpumi nežēlīgi un asinīm līstot tiek pienagloti pie krusta kopā ar Jēzu. Un TICĒT, ka ar to pietiek, lai salīdzinātu mani ar Dievu.
Savādi tika skaidrota arī luteriskā nostāja par svetumu un grēcīgumu. Cilveks esot svēts par tik par cik viņš pilda Dieva gribu un grēcīgs tajās sfērās, kur to nepilda. Un tikai vecumā varēšot teikt, ka sasniegta pilnība. Ja tā, tad man bail uz ielas iziet...es joprojām neesmu pilnīgs, un ja nu mani notriec auto...tad esmu īstais elles kandidāts, jo vēl neesmu svēts kļuvis un pa kāpnem pietiekoši uzkāpis, lai varētu pretendēt uz Debesu valstību. Realitāte ir tāda, ka mums visiem...veciem vai jauniem nav pilnības. Un nav neviena, kas sasniegtu šādu pilnību un varētu teikt, ka nu es esmu Dieva priekšā svēts un man nav nekāda grēka. Ja man jāsasniedz pilnība, tad es varu atteikties no tās jau tagad...tas ir neaizsniedzams augstums-būt Kristum. Es varu iziet uz ielas tikai ar domu, ka man nav bail mirt arī šodien, jo Kristus upuris ir pietiekams, lai mani ievestu Debesīs.
Es saprotu, kas ir svēttapšana, bet esmu spējīgs kaut mazliet tuvoties Dieva prasībai par svētumu, ja Viņš pats man pasludina, ka mani ir pieņēmis. Svētums nāk no ticības, kas satver Kristu. Svēttapšana var notikt tikai uz šī satvertā Kristus svētuma bāzes...citādi tā ir briesmīga liekulība.
Tad sekoja daži apgalvojumi no baznīcas tradīcijas, kurus nevar pamatot Rakstos. Piemēram, ka Lūka esot zīmējis Tihvinas ikonu, kuru tagad pielūdz Pareizticīgie un apgalvo, ka tā darot brīnumus.

Visbeidzot tējas galds beidzās ar paziņojumu ka mums jāpaceļas pāri par mūsu konfesijas robežām. Jāpaceļas augstāk. Kādas tad ir mūsu konfesijas robežas un ticības apliecība?
“Ticības artikulus rada Dieva vārds un neviens cits” (Šmalkaldes artikuli II, 2.artikuls, 15.) un Bībele “paliek par vienīgo tiesnesi, normu un mērauklu, par atskaites punktu, pēc kura visām mācībām ir jātop izvērtētām un iztiesātām, vai tās ir labas vai ļaunas, patiesas vai nepatiesas.” Konkordijas formula , Epitome, Likums un norma, 7).
Ja mums jāpaceļas pāri šīm mūsu konfesijas apliecībam...tad es labak palieku "uz zemes" un nekam neceļos pāri, kaut arī enģelis no debesīm man ieteiktu pārcelties.

Tādi mani secinajumi par šodienas sprediķi. Iespējams, ka tas viss tā nemaz nebija domāts un ka tas viss bija pavisam savādāk...bet tas netika pateikts.

"Kopsh pasaules radishanas Vinja neredzamas ipashibas,gan Vinja muzhigais speeks, gan Vinja dievishkiba,ir skaidri saredzamas Vinja darbos,tapec vinjiem nav ar ko aizbildinaties."
(Pavila vestule Romiesiem 1.nodala)

Katram cilvekam ir redzami Dieva darbi. Ikviens redz,ko Dievs ar savu Vardu un speku ir radijis. Katru bridi cilvekam acu priekshaa ir Dieva pieradijums,taa ka vinjam nonakot Dieva priekshaa nebus ar ko aizbildinat savu bezdievibu un ateismu.