Sanda Reinvalda publicistika

Vēsturnieks Laimonis Liepnieks atzīstās, ka lasīt iemācījies 'cita starpā' paprasot burtus savam mātes brālim bez mammas palīdzības. Atzīstās, ka interesējusi Valmieras skolas vizualizācija, lai skola 'priecētu arī acis'. Atzīstās Fm radio intervijā arī, 'ka sievietes pēc skaistuma nevērtē' un pēc rakstura savā Dzīvē mēdzis būt 'spītīgs un iecirtīgs'. Laimonis Liepnieks intervijā piemin savu mātes brāli, šeit varētu pieminēt arī dzejnieku Vili Cedriņu 'patālu radinieku no mātes puses' kā to ir minējis pats Liepnieks savā apcerē 'Sniega laukos zudušais'. Citskoku pētniekiem ir jāmeklē Liepnieka radu māja 'Kārēni' lai 'satiktos' ciltskokā. Bet Ciltskoki visbiežāk ir 'par nesatikšanos' ja senču mājas ir sagāzušās, vai tur uz Sibīriju izsūtīto vietā dzīvo sen jau citi. Bet kas attiecās uz sniega laukiem, tad vienīgais ir zirgs kurš sniegputenī pēc mana vecātēva stāstītā tomēr - 'zin savas mājas' pat tad kad kamanās sēdētāji orientieri jau pazaudējuši. Mūsdienās liberālisms krietni padeldējis latviešu nāciju - 50 000 Īrijā, 50 000 nedzimuši bērni un šogad 50 slēgtas skolas. Atskan arvien skaļākas balsis latviešiem pašiem dibināt savus uzņēmumus un vilšanās Latvijā kurā politisko varu aizstājusi recesija-surogātliberālisms Helsinkiešu, 18. Novembra Pilsoņu Kongresa un Aizsargu Latvijas militārisma vietā. Mēs pat nezinām, vai vakar lidojošais objekts pie Mazsalacas kurš izsitis ap 14-20m robu zemē ir meteorīts vai Pentagona avarējuša lidojošā izlūklidmašīna - šķīvitis. Latvijas militārā nākotne atrodas dzīvi nepieredzējuša bet TV seksīga paskata afroamerikāņa rokās, bet tagadne 4.maija liberālās Latvijas masu mēdiju rokās, kas ignorē Latvijas Pilsoņu Kongresu - ja Aizsargi kontrolētu Latviju, tad viņi nevarētu tā nomelnot konservatīvās vērtības, pat Ulmaņlaika baznīcu un tagad mazās Latvijas Dekolonizācijas centienus. Vēl par Liepnieka skolu vizualizāciju Valmierā - jebkurš uzreiz var pateikt, vai skola ir krievu cara, krievu laiku vai Ulmaņlaika. Komfortablas un vizuālas latviešu skolēniem ir vienīgi Ulmaņlaika architekta A.Čuibes skolas, pat ar amfiteātra auditoriju - ja skolā nav plašas diskusiju auditorijas, tad tā ir nolemta 'zināšanu atgremošanai' un stagnācijai. Vienu teikumu, manuprāt, Liepnieks savā intervijā ir samelojis, ka 'sievietes pēc skaistuma nevērtē': mūsdienās ieslēdzot masu mēdijus - tur var redzēt skaistumu etalonus - mazāk radošas pieejas faktu interpretācijā, nemaz nerunājot par biznesa vidi - seksīgām sekretārēm. Bet skolā problēma ir tā, ka skolotāji vērtē bērnus pēc vecāku ieņemamiem amatiem, īpaši padomju laikā - ja tas tā turpināsies tad ģēniji var tik novērtēti par zemu bet slaisti par augstu.



- Vai atceraties savu pirmo izlasīto grāmatu?

- Pirmā izlasītā man bija 'Soli pa solim'. Autors bija Jansons K. vai J. - to es tagad vairs nepateikšu. Uz vāka bija Vidberga zīmēta ilustrācija - tur bija kaut kādas lapas. Man patika Vidbergs, viņš tād tīrs, tiešs un akurāts. Grāmata bija tā novalkāta, ka lapas bija visas, bet vākos tās vairs neturējās. Toreiz jau grāmatas bija dārgas, arī mācību grāmatas, tās pārmantoja brālis no brāļa, māsa no māsas utt. Gandrīz vai vesela paaudze izlasīja šo vienu grāmatu. Bet kā es iemācījos lasīt, tā ir mīklaina lieta. Man bija kādi piecarpus vai seši gadi. Pie mums dzīvoja un mācījās ģimnāzijā mans mātes brālis Pēteris Sedvalds, kuru arī valmierieši zina - viņš ilgus gadus dziedāja korī Imanta. Viņš mācījās, man miegs nenāca, toreizējās avīzes iespieda vēl gotu rakstā, lielos burtus es viņam paprasīju - 'Pēter, kas tas par burtu, kas tas' - un viņš, redzēdams manī interesi, sāka mani intensīvāk apgaismot. Tā nu es viendien paņēmu to pašu avīzi 'Jaunākās Ziņas', mamma mizo virtuvē kartupeļus, es viņai nosēžos priekšā uz tāda maza ķeblīša un sāku lasīt - pārdod, meklē darbu, jo sludinājumi tur bija tādi paši kā šodien. Mamma saka: nu, ko tur pļāpā, parādi, vai tur tā ir - bet tā tur bija, un tā es iemācījos. Un man bija šausmīga nesaprašana un pat dusmas, ka man sagatavošanas skoliņā Kārlienas bērniem Stacijas ielā nebija ko darīt, es sēdēju un grozījos. Tad es par laimi vai par nelaimi saslimu ar angīnu un vairs tai skolā negāju. Nākamajā gadā gāju pirmajā klasē, un man bija brīnums, ka tur meitenīte ar bizītēm, mana vēlākā simpātija, raud un asaras šķīst, un nevar tos burtiņus dabūt kopā.

- Jūs esat cilvēks un novedpētnieks ar unikālu atmiņu un zināšanām. Bet ja runājam par šodienu - ko jūs ierakstītu Valmieras vēsturē, ar ko šodien Valmiera varētu lepoties?

- Tādi cilvēki mums ir vairāki, visus nosaukt nemaz nevar. Tā kā es ilgus gadus esmu strādājis skolā, gandrīz visās Valmieras skolās, man nav vienaldzīgi, kādas tās ir šodien, kaut vai vizuāli. Vienmēr ir doma - vai tiek darīts viss, lai šī skola kā objekts labi saglabātos, priecētu acis arī tiem, kas tur mācās. Tāpēc es vienmēr sekoju savām skolām. Priecājos, ka tās pēdējā laikā iespēju robežās atdzimst. Bet šīs iespēju robežas ir arī to cilvēku iniciatīva, kas stāv visam priekšgalā. Atkāpjoties atpakaļ, skolā, kurā es arī strādāju kādreizējā 2.vidusskola, bija tāds piemērs - skolas direktore O.Pētersone un saimniecības vadītājs J.Valmiers, kuri šo skolu turēja un glabāja. Valmieras ģimnāzija 1.vidusskola, Skolotāju seminārs piedzīvojusi krišanu, un man prieks, ka šodien tā ceļas ārā kā no miglas, pateicoties cilvēkam, kurš ir pedagogs un arī labs saimnieks, kam ar idejām pilna galva. Tas ir Jānis Zemļickis. Šajā pašā sakarībā jāpiemin Uldis Laucis, kurš ir ķirurgs, bet galvenais - viņš taču uzcēla Valmieras slimnīcu. Tāds kādreiz bija arī Georgs Apinis, kurš arī Valmierai sagādāja slimnīcu. Gribu pieminēt arī bijušo kultūras nodaļas vadītāju Zinaīdu Priedīti, kura ar savu enerģiju nekad neļāva palikt pusceļā.

- Visskaitākā sieviete, ko esat saticis savā dzīvē...

- Sievietes es pēc skaistuma nevērtēju.

- Bet vai esat pamanījis, ka jums ir ļoti simpātiska dzīvesbiedre?

- Jā, skaidrs, ka jā.

- Vai jums kādreiz ir teikts, ka esat skaists cilvēks?

- Domāju, ka ne.

- Jūs esat ļoti šarmants vīrietis pat tagad, kad jums tuvojas 70, un tā nedomāju tikai es. Tradicionālais raidījuma 'Kā klājas?' jautājums - vai ir cilvēki, kuriem jūs gribētu pateikties par to, ka viņi ir vai bija kopā ar jums, ka palīdzēja saprast un varbūt atklāt ko ļoti svarīgu šajā dzīvē.

- Domāju, tie kurus jau nosaucu, mani darba kolēģi. Darba mūžs man pagājis divās sistēmās - izglītībā un kultūrā. Ne vienmēr ar visiem saskanēja, pats varu būt spītīgs un iecirtīgs. Tagad esmu vecāks un vairāk valdos, skatos uz visu it kā no distances, nodomāju - nekas, visiem jāmācās, gan jau paši pie tā nonāksiet. Bet es nemīlu palīdzēt tiem, kuri nekā nedara.


(Laimonis Liepnieks, 1996, radio Imanta)

Vēsturnieka L.Liepnieka pētījumā Uz skolu pirms simt un vairāk gadiem izdalīju šādus atslēgvārdus 'mājskolu kārtība', 'kopējie līdzekļi', 'skolmeistars skrīvelis' un 'skolmeistara lonēšana ar Zemi'. Mājskolu kārtība der tiem visos laikos, kuri vēlās iet savu ceļu Dzīvē, ko mājskolotājs iemāca pāris stundās to valsts skolas izstiepj cik gari var un vēl klāt 'pieliek' politisko ideoloģiju. Bet 'kopējie līdzekļi' visbiežāk tiek 2-3 cilvēkiem, parējie paliek neziņā - kas tie tādi par līdzekļiem. Tā ir arī mūsdienu Eiropas Savienības problēma un ANO problēma, bagātie paliek vēl bagātāki, arī afroamerikānis, hārvardietis B.Obama bet izteikti nabagie kā bija 1 miljards uz pasaules, tā arī paliek. Latviešiem 1918.g. sākās jau ar 'iesildīšanos' 1905.g. lai atbrīvotos no koloniālisma bet 1865.g. kurš minēts Liepnieka pētījumā, varētu būt 'latviskās mājskolas' periods latviešu skolu vēsturē - pašu latviešu vērtējumā: jo ilgāks jo labāk - bez svešu ideoloģiju zīmoliem. Vēl Liepnieks min to, ka skolotājs bijis arī skrīvelis - cita starpā arī mana vecātēva māsas vīrs J.M.Rēvalds no Jaunburtniekiem bija Ulmaņlaikā šādā statusā. Manas mātes krustmāte Aina Rēvalde 1957.g. gāja bojā Sibīrijā un šajā Jaunburtnieku-Dauguļu-Dikļu Ciltskokā ieskaitot Epermaņus un Medņus ir daudzi cietušie no komunisma noziegumiem pret Cilvēci. Mūsdienās portatīvo datoru laikā skrīveļa amats ir mazāk aktuāls taču skolas atkarība no pilsētas valdes nav mazinājusies - lielā merā skolas direktori tiek izraudzīti no politiķu vides visās demokrātiskās valstīs. Valsts skolotājs drīzāk atgādina diplomātisko ierēdni 'dziļi iekšā valsts mašinērijas vidē'. Tāpēc Mājskolas un Tautas augstskolas kalpo kā neformālās demokrātijas pamats. Liepnieks raksta par 'skolmeistara lonēšanu ar Zemi', samaksu graudā. Naudā vai graudā samaksa ir krīzes risinājums - tāpat kā mūsu Atmodas laika 'pārtikas taloni'. Skolotāja amats tātad ir ne tikai prestižs nosaukums bet zinātnei ir jātop 'konvertējamai' graudā. Padomju laikā tas nefunkcionēja un 'graudā - nacionālā kopproduktā' atpalikām no Rietumiem 4 reizes, tāpēc tas ir anekdotiski mūsdienās redzēt izpildkomiteju, kompartijas pirmo sekretāru izraudzītus cilvēkus vēl skolās, mēdijos, vēstniecībās, arī politikā. Šeit skaļāku balsi varētu teikt konservatīvais Latvijas Pilsoņu Kongress jo Latvija 20 neatkarības gados knapi, knapi ir pietuvojusies Eiropas nabadzīgākai ES valstij Portugālei - slovāki jau sen ir pasteigušies Portugālei garām. Trešās Atmodas laikā domājām, ka 20 gados būsim Eiropas pirmajā pieciniekā blakus Dānijai, tagad nākas samierināties ar beidzamo piecinieku un vairāku skolu slēgšanu demogrāfiskās krīzes dēļ.




1865.g. draudzē vēl arvien darbojās 11 māju un muižu skolas, un īstu pagasta skolu vēl bija maz. Sakarā ar māju izpārdošanu par dzimtu, dažu muižu īpašnieki, kā Burtnieku Šrēders un Jaunburtnieku Smolians, piedāva pagastskolu ierīkošanai dažas pūrvietas zemes bez atlīdzības. Seķu muiža piesolīja bezmaksas būvkokus, bet vairums pagastu pārstāvju, baidīdamies skolu lietās kļūt atkarīgi no muižniekiem, šādus priekšlikumus nepieņēma un nolēma, '...ja augstākā valdīšana tam piekritīs, par pagasta lādes naudu pirkt kādu skolai piemērotu zemnieku sētu'. Tomēr īstas vienprātības skolu ierīkošanā vēl ilgu laiku nebija pašu pagastu pilnvaroto starpā un daži vēlējās palikt pie vecās mājskolu kārtības. Šādu pagastu pārstāvju nevienprātību skolu izveidošānā savā 1868./69. mācību gada vērtējumā nosodīja Vidzemes skolu padomnieks Reinholds Klodts uzsverot, ka 'ja arī draudzes skolas skolotāja Kaktiņa darbība un cītība pelna atzinību, tad tomēr salīdzinot ar citiem gadiem draudzes skolas skolēnu skaits ir mazs - 23, kam par iemeslu ir gan nesenā neraža, gan arī pagastu nevēlēšanās šādas skolas ar kopējiem līdzekļiem uzturēt'. Rencēnos pirmo pagasta skolu atvēra 1868.g. Ambas mājās, bet, tā kā telpas visu skolā gājēju uzņemšanai bija par šaurām, Rencēnu muiža otras klases iekārtošanai atvēlēja 'zaldātu kortēļa' namu, kurā kādreiz bija dzīvojušas karaspēka marša vienības. 1869.g. pagasta skola nodibinās Labrenču muižā, 1873.g. Lizdēnos un 1878.g. - Sauļos. 1872.g. Rīgas - Valmieras apriņķu skolu pārvalde ar apkārtrakstu paziņoja, 'ka no šā laika valsts pagasta skolmeistaram ir aizliegts valsts skrīveļa amatu valdīt, ja viņš nevar īpašu skaidru izvēlēšanu no skolas valdīšanas pienest, ka šīs notes pēc vēl uz kādu laiku šādu abēju, proti skolmeistara un skrīveļa amatu savienošanu uzļauj'. Skolotāja algu noteica 150 sudraba rubļi gadā, 'bet, ja tas iespējams, skolmeistars ne ar naudu, bet ar zemi jālonē'. (Laimonis Liepnieks, 1983)