Monday, 9. November 2009, 10:30:40
Pāvils Rozītis
MEITENE AR PŪCI,
Pāvils Rozītis
Iet meitene ar pūci
Un draiski smaida man,
Sirds aizmirst katru brūci
Kad viņas smiekli skan.
Kur pusnakts putnu nesi,
Mans saules pilnais draugs?
Tu pats kā sapnis esi,
Kam viss vēl ziedēs, augs.
Laid pūci koku zaros,
Tā sapņot nepalīdz.
Es klusos novakaros
Tev apmāts smiešos līdz.
Vai rotaļa ar ēnu
Spēj sapņu vietnieks būt?
Vēl tagad lietuvēnu
No sirds nav aizdzīt grūt.
Lai sirds top gaiša diena,
Kur visas ēnas dilst,
Tad nebūs it neviena,
Kas priekā nesasilst.
Skries pūce prom, kad tumsa,
Un naktīs viena kliegs,
Tās asā spārna dumsa
Nekad mūs neaizniegs.
NEATMINAMĀ,
Pāvils Rozītis
Es viņu satiku reiz kāda dārza vārtos,
Bez pavadoņa tā man toreiz garām trauca.
Vēl tagad atminu es vaigus rožu sārtos
Un zīdus čaukstošos, kas līdzi viņai sauca.
Tās skati šaudīgie bij pusnakts stunda viena,
Kad skaitām lūgšanas vai arī grēkā krītam,
Bet lūpas smaidošās bij spoguļota siena,
Kur sevi neredzam no vakara līdz rītam.
Kurp ļoti steidzās tā: no mīļākā pie vīra
Vai arī atpakaļ uz dzimtas klēpi svētu?
Tai amors spārnotais caur drūzmu ceļu šķīra,
Kaut viņu kādreiz vēl es ielās sastapt spētu!
1918.g. atgriezies Latvijā, Pāvils Rozītis strādāja laikraksta Līdums redakcijā Valkā, tad Rīgā. 1919.g. viņš tika ievēlēts par Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētāju, pēc tam vairākus gadus bijis valdes loceklis. Bijis cenzors Latvijas armijas štāba Informācijas nodaļā, Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs, Mākslas un kultūras departamenta direktors. Rozītis vadījis arī Tautas augstskolas literāro studiju, bijis žurnāla Ritums redaktors 1921 - 1926, apgāda Latvju kultūra literārais redaktors, laikraksta Pēdējā Brīdī redaktors 1927 - 1928. No 1921.g. līdz 1927.g. studēja tieslietas Latvijas universitātē, bet studijas nepabeidza. 1923.g. ar izdevējiem ticis saukts pie kriminālatbildības, apsūdzēts pornogrāfijas un nekaunīgu rakstu ražošanā, kas apkopoti krājumā Portrejas. Attaisnots. Par sevi kādā dzejolī P.Rozītis izsakās: Par manu dzīvi stāstīs leģendas un jokus. Kāds rakstīs romānu, un kādam patiks farss. Tas notiks tikai tad, kad neskaitīs vairs spokus tās acis naidīgās, kas spīguļo kā Marss. No V.Veldres atmiņām: Vairāki rakstnieki un dzejnieki kādu pavasari bijām izbraukuši uz rakstnieku pili Siguldā. Rozītis te bija dabūjis krūmu un koku stādus, ko stādīt savā dārzā. Braucot autobusā, Rozītis kociņu saini turēja stāvus sev pie kājām. Uz pretējā sola sēdēja kasiere, lasīdama grāmatu. Pusceļā viņa grāmatu bija jau aizvērusi, šad tad pa vārdam iebilzdama, klausījās Rozīša dzirkstīgajā valodā. Beidzot kasiere vaicāja, kur mēs likšot koku stādus. Tad es atbildēju, ka mēs tos vedam rakstniekam Pāvilam Rozītim. Ko, vai mēs pazīstot rakstnieku Pāvilu Rozīti! Jā, tiešām, to mēs pazinām ļoti labi: 'Tas ir lāga cilvēks', teica Rozītis, 'un vella zellis'.
No 1932.g. līdz 1934.g. P.Rozītis ir vadījis Tautas labklājības ministrijas Inteliģento bezdarbnieku nodaļu. 1933.g.- 1934.g. strādājis laikraksta Dienas Lapa redakcijā, 1935.g līdz 1937.g. bijis Rīgas 3.bibliotēkas pārzinis. No 1930.g. līdz 1937.g. bijis Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanas biedrības priekšsēdētājs. No Pāvila Rozīša dēlā Viestarta Rozīša atmiņām: Strādājot Tautas labklājības ministrijā par bezdarba nodaļas vadītāju, tēva pienākums bija apgādāt ar darbu tā sauktos inteliģenots bezdarbniekus. Ejot pie Rozīša, gandrīz vai katram darba meklētājam bija līdzi uz vizītkartēm uzrakstītas ieteikuma vēstulītes no sabiedriskajiem vai kultūras darbiniekiem. Tēvs šīs vestulītes glabāja, lai vecumdienās būtu ko palasīties, kā viņš pats teica. Ar tām mājās bija piepildīti divi lieli čemodāni. Domāju, ka darba mekletājiem no ietekuma vēstulītēm bija maz labuma, jo tēvs necieta rekomendācijas un iespēju robežās piešķīra darbu tiem cilvēkiem, kuriem pats atzina par vajadzīgu. Atceros šādu tēva stāstītu gadījumu. Atnāk nopietna izskata vīrs un lūdz tikai talonu zupas saņemšanai savam bērnam. Par šādu pieticību tēvs izbrīnējies: Jūs darba negribat? - Es jau zinu, ka jums nav, ko piedāvāt. Šīs vīrs dabūja labāko darba vietu, kādu tēvs toreiz varēja piešķirt. (avots : Viņu vārds saistīts ar Liepas pagastu. Liepas pagasts. Vietas un vārdi)
Vai P.Rozītm bija daudz darba Ulmaņlaikā kā bezdarbnieku darbā iekārtotājam? 1937.g. dati uzrāda 3.968 darba meklētāji. Francijai 389.626 Anglijai 1.338.850. Dānijai 168.009 Varam secināt, ka bezdarbs Latvijā ir bijis mazāks kā Dānijā, Francijā un krietni mazāks kā Anglijā un Rozīša termins 'inteliģentie bezdarbnieki' vairāk būtu jāsaprot kā tie, kuri apzināti nevēlējās un izvairījās fizisku darbu strādāt. Un zināmā mērā Rozīša arodkomitejas un PSRS draudzības biedrības centieni, manuprāt, ir bijuši pārāk ilgi latviešu sociāldemokrātu partijas programmas ietekmē. No otras puses Ulmaņlaika zemnieki nebija pirmie Latvijas neatkarības idejas piesaucēji, tie bija tieši Raiņa sociāldemokrāti un pat...Rozīša tēvs Pēteris vēl krietni pirms 1905.g. izjutis cara Sibīriju.
Par Ulmaņlaika ielas meitenēm un Rozīša spārnoto Amoru kas netieši citiem, varbūt, bija prostitūcija, pornogrāfija un 'nekaunīgu rakstu ražošana'. Nav šaubu, ka šīs Portrejas meitenes ir izpelnījušās apzīmējumu kā sociālo problēmu sievietes - tomēr grāmatu izdevēji precīzi zin robežu kur beidzās robeža - personības brīvība-seksulaitāte un sākās pornogrāfija. Kultūras konteksti ir atšķirīgi, pat tik, ka dažās valstīs sieviete vispār neiziet no mājas vai iziet ar galvas-sejas apsegu līdz liberālām valstīm, kur seksa industrija, lesbiešu-geju klubi ir tūrisma un TV industrijas valstiski likumdošānā akceptēta sastāvdaļa. Ja kādā valstī seksa industrija paliek agresīva, tad likumdevējs noteikti ir uzpirkts ar lobija naudu bet Ulmaņlaika Čaka ielas meitenes ir tikai dzejas tēli, kuri drīzāk bija minoritāte konservatīvā Ulmaņlaika valstī, kurā dominēja ģimene un baznīca.
Vēl par to, ka P.Rozītis necieta rekomendācijas - rekomendācijas neko daudz nepalīdz, ja cilvēkam nav talanta un darbaspējas bet ja kāds lūdz rekomendāciju tad šis cilvēks ir jāapjūsmo lai izpatiktu sponsoram, zināmā mērā notiek šmaukšanās. Turklāt rekomendācijas ir drīzāk 'politiskais siets', padomju valstī rekomendāciju deva kompartija. Rekomendācijas Ameriku nepaglāba no 11.septembra un nepaglabābs arī netalantīgu rakstnieku no manuskriptu lāsta-nepublicētiem darbiem.
Šodien aprit 20 gadi, kopš Berlīnes mūra krišanas - brīvas vēlēšanas ir visur Austrumeiropā un pat Krievijā bet ar prīvātīpašumiem daudzi tomēr nav kļuvuši bagātāki un vēl tikai meklē nišu liberālā tirgus ekonomikā. Izdevīgākās pozīcijās bija komjauniešu sekretāri, VDK un nomenklatūra bet viņi nedomā laist citus pie saviem tagad modernizētiem īpašumiem, tāpēc arī Krievijā ir desmitiem noslepkavoto žurnālistu, kuri apstrīd 'varas pīrāgu'. Aizvadītajos 20 gados man bieži ir licies, ka Latvijā ar steigu ir jāatjauno 18.novembra Pilsoņu Kongresa Latvija, lai radītu 80% Latvijas iedzīvotāju vidusslāni un uz konservatīvām ģimenes vērtībām un baznīcu balstītu skolu un sabiedrību jo liberālisms bieži ir sava naudas maka uzticēšana citam.
Monday, 2. November 2009, 09:22:56
vēsturiskā atmiņa
Pasaule šajās dienās svin Berlīnes mūra krišanas 20 gadi bet īstā cīņa bija kompartijas dažādos spārnos Maskavā, tas ka Jeļcinam izdevās sagraut pučistus un atbrīvot Gorbačovu norāda ka 'Rietumnieciskie komunisti' bija nedaudz-nedaudz pārsvarā ko nevar teikt par Ķīnu. Latvijā līdz 1991.g. augusta pučam latvieši kā E.Brastiņa dievturi Aizlūdza par jūru pretīm sniedzot roku Skandināvijas valstīm. Pirms tam Daugavpilī zaļie matemātiķi rīko ekoloģiskas akcijas lai apturētu dūmu straumes no auto un rūpnīcām. Pulcējās zaļos vakaros, kuri atgādina pat tērbatniekus vakarus un Z.Mauriņas mūžizglītības ideālus, daži drosmīgie pie vietas kas paredzēta apludināšanai Daugavpils Hes ietvaros frontāli pozē kamerai ar Auseklīša t-kreklu un Amerikas Zemes draugu 'auseklīša latvisko variantu' biedra karti kabatā.
Tomēr laikā, kad topošā Francijas vēstniece tiek TV tuvplāna un Labvakar TV puiši ir ceļā uz popularitātes vilni čeka izraida Helsinkiešus uz Rietumiem kas sagrauj juridiskos pamatus 4. maija liberālai Latvijai un rada pamatus relatīvai Latvijas atpalicībai arī mūsdienās. VDK pati gribēja rietumu lielveikalus un auto, tos arī dabūja līdztekus tam, ka 80% Latvijā un Austrumeiropā 20 gadus balansē uz izdzīvošanas robežas. Rietumi dabūja pretī par 4.maija 'sarkanās Latvijas' atzīšanu brīvu pieeju mūsu tirgum, pat brīvu rīkošanos ar Ulmaņlaika baznīcas zemi ko nepieļautu Pilsoņu Kongress. K.Streipam un N.Muižniekam nāktos pie prof. H.Stroda nedaudz pamācīties latviešu vēsturi un tad piesūtīt liberālai presei rusofīlus ievadrakstus. Nav šaubu, ka tajā laikā daži Rietumu latvieši saņēma no Krievijas diplomātiem naudu par komunista A.Gorbunova reaminēšanu Latvijas Ceļa partijā, kamēr pirmajiem Atmodas iniciatoriem Pilsoņu Kongresam pat problemātiski bija iekļūt presē un radio piem. janvāra Barikāžu dienās.
Šeit vēl ieraksts blogā dažu citu mītu atspēkošanai: Tautas augstskolas tā ir strādniecība un vakarskolas vai arodskolas ievirze - īstenībā Dr. Gustavs Bjorkstrands no Abo Somijā aprāda nacionālos centienus, to ka 1868.g. tautskolu kustība Somijā radās kā protests rusifikācijai bet Dānijā pirms tam K.Flora skola 1864.g. kā protests iespējamai dāņu pārvācošanai.
Skolotāju darbs, tā ir mūžīgi nesekmīgu atzīmju likšana sliņķiem, īstenībā vēsturnieks Laimonis Liepnieks aprāda ka pāraudzināšana iespējama arī klasē, klases kaktā.
Un latviešu skolu vēsture tās ir dažas stundas, dažas klasītes apkvēpušā rijā, īstenībā Valmieras skolu vēsture uzrāda neskaitāmus doktora grādu ieguvējus un pat vairākus profesorus saistībā ar Valmieru.
Kā mācījušies mazie rencēnieši pirms simt gadiem, par to savā 1884.g. 19.aprīļa atskaitē skolu konventam ziņoja Burtnieku draudzes skolotājs Jānis Kaktiņš, kuram bija jāpārrauga pagastu skolas. Rencēnu skolā pavisam mācījās: 107 skolēni - 48 zēni un 59 meitenes. No tiem 35 pirmzemnieki 47 otrzemnieki un 25 skolu apmeklē jau trešo ziemu. Sekmju vērtējums pa priekšmetiem dots visai skolai kopīgs: krievu valodu mācās 4, vācu neviens. Bībelstāsti, galvas rēķini, tāfeles rēķini, pareizrakstība, dziedāšana - caurmērā labi, bet 8 lasa vāji. Katķisms, kaligrāfija glītrakstīšana, ģeogrāfija visumā labi. Itin labi dzied uz balsīm. Te nekas netika minēts par 'strāpes skolām' vasarās priekš tiem, kas paslinki bijuši ziemā, jo rencēniešos un burtnieciešos tādas neesot pastāvējušas. Toties par 'ēvarģēligu' uzvešanos uz zirņu kulītes klases kaktā gan viens otrs tika tupējis un uz garā klases beņķa nostiepts un kults, vai arī sestdienā uz māju atlaists tikai tad, kad zvaigznes iedegās. Pirms simt un vairāk gadiem. (Laimonis Liepnieks, 1983)
Bergs (Berg F.) Ferdinands, pedagogs. Dzimis 1825.g. Valmierā, miris 1887.g. Rīgā. Studējis zooloģiju Tērbatā. No 1859.g. Valmieras apriņķa skolas dabaszinātņu skolotājs, bet no 1860.g. līdz 1873.g. šīs skolas vadītājs. 1873.g. pārcēlies uz Rīgu, kur turpināja pedagoģisko darbu.
Ditmars (Ditmar W, F.C.v.) Voldemārs Fridrihs Kārlis, fon, jurists, dzimis 1794.g. Pērnavā, miris 1826.g. No 1812.g. līdz 1815.g. studējis filosofiju Tērbatā, pēc tam filoloģiju Kēnigsbergā, tieslietas Berlīnē un Heidelbergā. Dr.jur. 1817.g. No 1818.g. līdz 1819.g. privātdocents Vidzemes un romiešu tiesībās. Darbojies Pērnavas apriņķa tiesā. Pazīstams arī kā literāts.
Valters (Walter J.G.W.H.) Jūlijs Gvido Vilhelms Hermanis, filozofs, dzimis Valmierā 1841.g., miris Minsterē 1922.g. Ferdinanda Valtera dēls. Studējis filoloģiju, vēsturi un teoloģiju Tērbatā (1861 - 1867), filozofiju Jēnā, Leipcigā, Minhenē (1868 - 1871). No 1876.g. filosofijas profesors Kēnigsbergā, pensionējies 1913.g.
Valters (Walter P.U.F.) Pjērs Uvo Fridrihs, dzimis 1795.g. Valmierā. Studējis no 1813.g. līdz 1817.g. Tērbatā, 1819.g. Berlinē un Vircburgā. 1819.g. ieguvis Dr. med. grādu Tērbatā, 1831.g. Dr.chir. Kēnigsbergā. 1819.g. - 1834.g. praktizējies Valmierā, tad Tērbatas universitātē. No 1834.g. līdz 1859.g. profesors ginekoloģijā, sieviešu un bērnu slimībās. Pēc 25 darba gadiem universitātē piekopis ārsta praksi un dzīvojis Tērbatā. Miris 1874.g. Tērbatā.
Erdmanis (Erdman J.E.) Eduards Johans, dzimis 1805.g. Valmierā. Dr.phil. Filozofijas profesors Hallē. Miris 1892.g. Hallē. Pazīstams kā filosofijas vēsturnieks, Hēgeļa skolas pārstāvis. Studējis teoloģiju Tērbatā un Berlīnē. No 1829.g. līdz 1831.g. diakons, bet līdz 1833.g. mācītājs Valmieras draudzē. No 1836.g. Hallē filosofijas profesors. Sarakstījis filosofijas vēsturi 3 sējumos.
Valters (Walter C,F.M.A.) Ferdinands Kārlis Maksimilāns Antons, teologs, Dr. phil. Dzimis 1801.g. Valmierā. Studējis teoloģiju Tērbatā (1819.g. - 1822.) un Abo (1822.- 1823.), 1827.g. - 1828.g. studē Berlīnē (pie Šleiermahera un Hēgeļa) No 1833.g. līdz 1855.g. mācītājs Valmierā, 1855. - 1864. Vidzemes ģenerālsuperintendants. Bija Vidzemes skolotāju semināra, kas atradās Valmierā, izveidošanas iniciators. Miris 1869.g.
Monday, 26. October 2009, 11:13:04
Dzīve
Vēsturnieks Laimonis Liepnieks atzīstās, ka lasīt iemācījies 'cita starpā' paprasot burtus savam mātes brālim bez mammas palīdzības. Atzīstās, ka interesējusi Valmieras skolas vizualizācija, lai skola 'priecētu arī acis'. Atzīstās
Fm radio intervijā arī, 'ka sievietes pēc skaistuma nevērtē' un pēc rakstura savā Dzīvē mēdzis būt 'spītīgs un iecirtīgs'. Laimonis Liepnieks intervijā piemin savu mātes brāli, šeit varētu pieminēt arī dzejnieku Vili Cedriņu 'patālu radinieku no mātes puses' kā to ir minējis pats Liepnieks savā apcerē 'Sniega laukos zudušais'. Citskoku pētniekiem ir jāmeklē Liepnieka radu māja 'Kārēni' lai 'satiktos' ciltskokā. Bet Ciltskoki visbiežāk ir 'par nesatikšanos' ja senču mājas ir sagāzušās, vai tur uz Sibīriju izsūtīto vietā dzīvo sen jau citi. Bet kas attiecās uz sniega laukiem, tad vienīgais ir zirgs kurš sniegputenī pēc mana vecātēva stāstītā tomēr - 'zin savas mājas' pat tad kad kamanās sēdētāji orientieri jau pazaudējuši. Mūsdienās liberālisms krietni padeldējis latviešu nāciju - 50 000 Īrijā, 50 000 nedzimuši bērni un šogad 50 slēgtas skolas. Atskan arvien skaļākas balsis
latviešiem pašiem dibināt savus uzņēmumus un vilšanās Latvijā kurā politisko varu aizstājusi recesija-surogātliberālisms
Helsinkiešu, 18. Novembra Pilsoņu Kongresa un Aizsargu Latvijas militārisma vietā. Mēs pat nezinām, vai vakar lidojošais objekts pie Mazsalacas kurš izsitis ap 14-20m robu zemē ir meteorīts vai Pentagona avarējuša lidojošā izlūklidmašīna - šķīvitis. Latvijas militārā nākotne atrodas dzīvi nepieredzējuša bet TV seksīga paskata afroamerikāņa rokās, bet tagadne 4.maija liberālās Latvijas masu mēdiju rokās, kas ignorē Latvijas Pilsoņu Kongresu - ja Aizsargi kontrolētu Latviju, tad viņi nevarētu tā nomelnot konservatīvās vērtības, pat Ulmaņlaika baznīcu un tagad mazās Latvijas Dekolonizācijas centienus. Vēl par Liepnieka skolu vizualizāciju Valmierā - jebkurš uzreiz var pateikt, vai skola ir krievu cara, krievu laiku vai Ulmaņlaika. Komfortablas un vizuālas latviešu skolēniem ir vienīgi Ulmaņlaika architekta A.Čuibes skolas, pat ar amfiteātra auditoriju - ja skolā nav plašas diskusiju auditorijas, tad tā ir nolemta 'zināšanu atgremošanai' un stagnācijai. Vienu teikumu, manuprāt, Liepnieks savā intervijā ir samelojis, ka 'sievietes pēc skaistuma nevērtē': mūsdienās ieslēdzot masu mēdijus - tur var redzēt skaistumu etalonus - mazāk radošas pieejas faktu interpretācijā, nemaz nerunājot par biznesa vidi - seksīgām sekretārēm. Bet skolā problēma ir tā, ka skolotāji vērtē bērnus pēc vecāku ieņemamiem amatiem, īpaši padomju laikā - ja tas tā turpināsies tad ģēniji var tik novērtēti par zemu bet slaisti par augstu.
- Vai atceraties savu pirmo izlasīto grāmatu?
- Pirmā izlasītā man bija
'Soli pa solim'. Autors bija Jansons K. vai J. - to es tagad vairs nepateikšu. Uz vāka bija Vidberga zīmēta ilustrācija - tur bija kaut kādas lapas. Man patika Vidbergs, viņš tād tīrs, tiešs un akurāts. Grāmata bija tā novalkāta, ka lapas bija visas, bet vākos tās vairs neturējās. Toreiz jau grāmatas bija dārgas, arī mācību grāmatas, tās pārmantoja brālis no brāļa, māsa no māsas utt. Gandrīz vai vesela paaudze izlasīja šo vienu grāmatu. Bet kā es iemācījos lasīt, tā ir mīklaina lieta. Man bija kādi piecarpus vai seši gadi. Pie mums dzīvoja un mācījās ģimnāzijā mans mātes brālis Pēteris Sedvalds, kuru arī valmierieši zina - viņš ilgus gadus dziedāja korī
Imanta. Viņš mācījās, man miegs nenāca, toreizējās avīzes iespieda vēl gotu rakstā, lielos burtus es viņam paprasīju - 'Pēter, kas tas par burtu, kas tas' - un viņš, redzēdams manī interesi, sāka mani intensīvāk apgaismot. Tā nu es viendien paņēmu to pašu avīzi
'Jaunākās Ziņas', mamma mizo virtuvē kartupeļus, es viņai nosēžos priekšā uz tāda maza ķeblīša un sāku lasīt - pārdod, meklē darbu, jo sludinājumi tur bija tādi paši kā šodien. Mamma saka: nu, ko tur pļāpā, parādi, vai tur tā ir - bet tā tur bija, un tā es iemācījos. Un man bija šausmīga nesaprašana un pat dusmas, ka man sagatavošanas skoliņā Kārlienas bērniem Stacijas ielā nebija ko darīt, es sēdēju un grozījos. Tad es par laimi vai par nelaimi saslimu ar angīnu un vairs tai skolā negāju. Nākamajā gadā gāju pirmajā klasē, un man bija brīnums, ka tur meitenīte ar bizītēm, mana vēlākā simpātija, raud un asaras šķīst, un nevar tos burtiņus dabūt kopā.
- Jūs esat cilvēks un novedpētnieks ar unikālu atmiņu un zināšanām. Bet ja runājam par šodienu - ko jūs ierakstītu Valmieras vēsturē, ar ko šodien Valmiera varētu lepoties?
- Tādi cilvēki mums ir vairāki, visus nosaukt nemaz nevar. Tā kā es ilgus gadus esmu strādājis skolā, gandrīz visās Valmieras skolās, man nav vienaldzīgi, kādas tās ir šodien, kaut vai vizuāli. Vienmēr ir doma - vai tiek darīts viss, lai šī skola kā objekts labi saglabātos, priecētu acis arī tiem, kas tur mācās. Tāpēc es vienmēr sekoju savām skolām. Priecājos, ka tās pēdējā laikā iespēju robežās atdzimst. Bet šīs iespēju robežas ir arī to cilvēku iniciatīva, kas stāv visam priekšgalā. Atkāpjoties atpakaļ, skolā, kurā es arī strādāju kādreizējā 2.vidusskola, bija tāds piemērs - skolas direktore O.Pētersone un saimniecības vadītājs J.Valmiers, kuri šo skolu turēja un glabāja. Valmieras ģimnāzija 1.vidusskola,
Skolotāju seminārs piedzīvojusi krišanu, un man prieks, ka šodien tā ceļas ārā kā no miglas, pateicoties cilvēkam, kurš ir pedagogs un arī labs saimnieks, kam ar idejām pilna galva. Tas ir Jānis Zemļickis. Šajā pašā sakarībā jāpiemin Uldis Laucis, kurš ir ķirurgs, bet galvenais - viņš taču uzcēla Valmieras slimnīcu. Tāds kādreiz bija arī Georgs Apinis, kurš arī Valmierai sagādāja slimnīcu. Gribu pieminēt arī bijušo kultūras nodaļas vadītāju Zinaīdu Priedīti, kura ar savu enerģiju nekad neļāva palikt pusceļā.
- Visskaitākā sieviete, ko esat saticis savā dzīvē...
- Sievietes es pēc skaistuma nevērtēju.
- Bet vai esat pamanījis, ka jums ir ļoti simpātiska dzīvesbiedre?
- Jā, skaidrs, ka jā.
- Vai jums kādreiz ir teikts, ka esat skaists cilvēks?
- Domāju, ka ne.
- Jūs esat ļoti šarmants vīrietis pat tagad, kad jums tuvojas 70, un tā nedomāju tikai es. Tradicionālais raidījuma
'Kā klājas?' jautājums - vai ir cilvēki, kuriem jūs gribētu pateikties par to, ka viņi ir vai bija kopā ar jums, ka palīdzēja saprast un varbūt atklāt ko ļoti svarīgu šajā dzīvē.
- Domāju, tie kurus jau nosaucu, mani darba kolēģi. Darba mūžs man pagājis divās sistēmās - izglītībā un kultūrā. Ne vienmēr ar visiem saskanēja, pats varu būt spītīgs un iecirtīgs. Tagad esmu vecāks un vairāk valdos, skatos uz visu it kā no distances, nodomāju - nekas,
visiem jāmācās, gan jau paši pie tā nonāksiet. Bet es nemīlu palīdzēt tiem, kuri nekā nedara.
(Laimonis Liepnieks, 1996, radio
Imanta)
Monday, 19. October 2009, 12:12:41
Pāvils Rozītis
Harijs Bedrītis (1920 - 2009). Harijs bija mana tēva krustēvs - sportists slidotājs un bokseris Valmierā un par savu dzīvi teica, ka labākie gadi bijuši Ulmaņlaiki un ka ir īsts Valmieras puika jo Ciltskokā saradojies no mātes Emīlijas Stuķes puses ar Liepas pagasta Cielēniem un Rozīšiem. '2 brāļi Cielēni ieprecējās Stuķos' - tas ir teikums no mūsu Citskoka, kuru vēl pirms savas nāves 89 dzīves gadā paspēja pateikt Harijs, taču ne visas detaļas palika izzinātas - tagad pašiem jāmeklē sīkāki dati Liepas pagasta vēsturē, īpaši par Latvijas brīvvalsts laiku kad par Liepas pagasta priekšsēdētāju bija ievēlēts Pēteris Stuķis, kurš 'Liepas aizsargu apbruņojumā reģistrējies ar zirgiem'. No rakstnieka Pāvila Rozīša tiešā Ciltskoka Francis Cielēns un Elfrīda Cielēna piedalījās manas vecāsmammas un vecātēva kāzās 1939.g 25.dec. Anna Cielēna Citskokā ir Pāvila māte. No 1939.g. palikusi iesvētību kartiņa un foto - mans vecaistēvs Jānis Reinvalds Brīvzemnieku pagasta Viesturos ar aizsargiem, pat kopā ar Ozolu pagasta vecāko Kārli Dzeni. Bet vai starp viņiem nav arī 'bagātais Liepas saimnieks' Pēteris Stuķis kā viņu atcerējās un nosauca Harijs? Apsveikumu kartiņu uz iesvētībām manai vecaimammai Hertai Angelikai Bedrītei sūtījis ir tieši Pēteris Stuķis. Bet Citskoka ģeogrāfiskajā kartē parādās Liepas pagasta Pura Pilpi kur dzimis Pāvils Rozītis, Jaunauduļi, Vecauduļi un Stuķi: Lejas Stuķi, Kalna Stuķi, Jaunstuķi. Biogrāfiskie dati uzrāda Pāvilu Rozīti kā dzimušu saimnieka ģimenē un pašu Pāvilu, kurš cita starpā Bakū centies atrast pircēju savai mantai bet izjutis komunistu saimniecisko represiju. Tomēr, manuprāt, īstā Ciltskoka vēsturiskā saite ir Mārcis Bedrītis - Harija vectēvs ormanis Valmierā, Pēteris 'aizsargs ar zirgiem' un mans vecvecaistēvs Tenis Reinvalds nopircis pat senu, senu zirga pasta ēku un mans vectēvs aizsargs Jānis Artūrs kurš visu mūžu atcerējies 'kā peldinājis zirgus Krogzemju ezerā'. Bet šim stāstam par zirgiem ir arī otra puse - cara valdība deportējusi P.Rozīša tēvu Pēteri par it kā zirga zādzību - īstenībā, manuprāt, tās bija impēriskas cara spēles salauzt latviešu nacionālismu. Brīvības cena bija tāda, ka 1894.g. Pāvils ar māti zaudēja tēvu Pēteri un tēva mājas Purapilpas. Harijs Bedrītis izaudzis 12 bērnu ģimenē bija arī leģionārs vācu armijā un nācās zaudēt un izturēt krievu virskundzību, par karu viņš teica 'es nezinu kā es paliku dzīvs'. Mūsdienās aizsargi būtu vienīgie kuri pretotos okupācijai, Latvijas ārlietu ministrijā netrūkst tādu kas izdabā krieviem, īpaši t.s. krievu integrācijas jautājumā un aizsargi ir aizstāti ar zemessargiem.
Pāvils Rozītis dzimis 01.12.1889.g. Liepas pag. Purapilpos, saimnieka ģimenē, miris 20.02.1937.g. Rīgā, apbedīts 1.Meža kapos - rakstnieks, žurnālists. 1894.g. zaudējis tēvu un arī tēva mājas. Ar māti un māsām bērnību pavadījis Liepas pagasta Vecauduļos. Mācījies Liepas pagasta skolā, no 1901. līdz 1902.g. Valmieras pilsētas skolā, no 1902. līdz 1907.g. - Valmiera proģimnāzijā kopā ar R.Egli, J.Kārkliņu, L.Laicenu, N.Strunki, A.Švābi. No 1908.g. līdz 1909.g. mācījies skolotāju kursos Pēterpilī, no 1910. līdz 1914.g. studējis Maskavā A.Šaņavska Tautas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. No P.Rozīša studiju biedra A.Gobas atmiņām: Latvieši Šaņavskī bija ne tikai liela minoritāte, bet arī skaļākā. Un skaļākais vienmēr bija mūsu Rozītis. Pamanījis draugus, tur jau viņš nāk - paceltu galvu, smaidīgs, vienmēr optimistiski noskaņots, un smaids likās sakām, ka viņam nupat zināms kāds patīkams jaunums, kuru būs prieks noklausīties arī citiem. Tūlīt viņš spraudās grupiņā un kļuva par tās centru, par turpmāko sarunu virzītāju. Skatoties pēc grūti uzmināmiem cilvēka gara kustības likumiem, dažreiz Rozītis tūlīt stājās opozīcijā, labi vēl neapsvērdams, pret ko īsti vēršas. Viņam dažreiz patika būt opozicionāram tieši opozīcijas dēļ, lai varētu ar kādu pamatīgi 'izecēties', kā viņš teica, un tā vingrināties asprātībā, kas viņam ļoti patika. 1914.g. - 1915.g. P.Rozītis strādājis laikrakstā 'Juanākās Ziņas' un 'Līdums'. Pirmā pasaules kara gadus no 1915. līdz 1918.g. kopā ar citiem latviešu literātiem pavadījis Baku apkārtnē, bijis ierēdnis Baku naftas rūpnīcā, 1917.g. apprecējies. No Ā. Ersa apcerējuma: kā skaistāko Kaukāza pieredzējumu Rozītis arvien atcerējās gājienu pa Kaukāza Gruzīnu kara ceļu no Vladikaukāza līdz Tiflisai. Gājienu viņš veicis kopā ar rakstnieku Vainovski. Tur viņi iepazinušies ar mežonīgo kalnu dabu, savdabīgiem ļaudīm un kalniešu dzīves parašām. Otrs izceļojums no Baku Rozīti vedis pa Kaspijas jūru uz Persijas piekrasti. Kaukāzā redzētais un dzirdētais rakstniekam devis ierosinājumus vairākiem literāriem darbiem, kas uzrakstīti pēc atgriešanās Latvijā. Kaukāza iespaids atrodams dzejas krājumos 'Zīļu rota', 'Mans korāns', 'Zobens un Lilija', poēmā 'Jaunavības tornis', stāstu krājumos 'Nāves vižņi', 'Granātu ziedi', 'Ceļš uz paradīzi' un 'Miglas svilpes'. 1918.g. pavasarī Rozītis kuģī pa Kaspijas jūru un Volgu brauca mājup. Bakū, neatrazdams pircēju savai mantai, kā mēbelēm un virtuves piederumiem, jo sācies bija jau komunistu saimniecisko represiju laiks, viņš savu īpašumu aizvedis uz tirgu, bet kad arī tad neatradies pircējs, paklusām pazudis - lai mantu ņem, kam tā patīk. Ticis uz Latvijas zemes rakstnieks ar sievu Antoniju un mazo, uz rokām auklējamo dēlu Viestartu iebrauca Valkā. Kāds aizceļodams Rozītis Valmierā iekāpa vilcienā ar baltu panāmu galvā un sarkanu rozi pogu caurumā, tāds atgriezās Valkā.
Monday, 12. October 2009, 11:39:19
Dzīve
Vēsturnieka L.Liepnieka pētījumā Uz skolu pirms simt un vairāk gadiem izdalīju šādus atslēgvārdus 'mājskolu kārtība', 'kopējie līdzekļi', 'skolmeistars skrīvelis' un 'skolmeistara lonēšana ar Zemi'. Mājskolu kārtība der tiem visos laikos, kuri vēlās iet savu ceļu Dzīvē, ko mājskolotājs iemāca pāris stundās to valsts skolas izstiepj cik gari var un vēl klāt 'pieliek' politisko ideoloģiju. Bet 'kopējie līdzekļi' visbiežāk tiek 2-3 cilvēkiem, parējie paliek neziņā - kas tie tādi par līdzekļiem. Tā ir arī mūsdienu Eiropas Savienības problēma un ANO problēma, bagātie paliek vēl bagātāki, arī afroamerikānis, hārvardietis B.Obama bet izteikti nabagie kā bija 1 miljards uz pasaules, tā arī paliek. Latviešiem 1918.g. sākās jau ar 'iesildīšanos' 1905.g. lai atbrīvotos no koloniālisma bet 1865.g. kurš minēts Liepnieka pētījumā, varētu būt 'latviskās mājskolas' periods latviešu skolu vēsturē - pašu latviešu vērtējumā: jo ilgāks jo labāk - bez svešu ideoloģiju zīmoliem. Vēl Liepnieks min to, ka skolotājs bijis arī skrīvelis - cita starpā arī mana vecātēva māsas vīrs J.M.Rēvalds no Jaunburtniekiem bija Ulmaņlaikā šādā statusā. Manas mātes krustmāte Aina Rēvalde 1957.g. gāja bojā Sibīrijā un šajā Jaunburtnieku-Dauguļu-Dikļu Ciltskokā ieskaitot Epermaņus un Medņus ir daudzi cietušie no komunisma noziegumiem pret Cilvēci. Mūsdienās portatīvo datoru laikā skrīveļa amats ir mazāk aktuāls taču skolas atkarība no pilsētas valdes nav mazinājusies - lielā merā skolas direktori tiek izraudzīti no politiķu vides visās demokrātiskās valstīs. Valsts skolotājs drīzāk atgādina diplomātisko ierēdni 'dziļi iekšā valsts mašinērijas vidē'. Tāpēc Mājskolas un Tautas augstskolas kalpo kā neformālās demokrātijas pamats. Liepnieks raksta par 'skolmeistara lonēšanu ar Zemi', samaksu graudā. Naudā vai graudā samaksa ir krīzes risinājums - tāpat kā mūsu Atmodas laika 'pārtikas taloni'. Skolotāja amats tātad ir ne tikai prestižs nosaukums bet zinātnei ir jātop 'konvertējamai' graudā. Padomju laikā tas nefunkcionēja un 'graudā - nacionālā kopproduktā' atpalikām no Rietumiem 4 reizes, tāpēc tas ir anekdotiski mūsdienās redzēt izpildkomiteju, kompartijas pirmo sekretāru izraudzītus cilvēkus vēl skolās, mēdijos, vēstniecībās, arī politikā. Šeit skaļāku balsi varētu teikt konservatīvais Latvijas Pilsoņu Kongress jo Latvija 20 neatkarības gados knapi, knapi ir pietuvojusies Eiropas nabadzīgākai ES valstij Portugālei - slovāki jau sen ir pasteigušies Portugālei garām. Trešās Atmodas laikā domājām, ka 20 gados būsim Eiropas pirmajā pieciniekā blakus Dānijai, tagad nākas samierināties ar beidzamo piecinieku un vairāku skolu slēgšanu demogrāfiskās krīzes dēļ.
1865.g. draudzē vēl arvien darbojās 11 māju un muižu skolas, un īstu pagasta skolu vēl bija maz. Sakarā ar māju izpārdošanu par dzimtu, dažu muižu īpašnieki, kā Burtnieku Šrēders un Jaunburtnieku Smolians, piedāva pagastskolu ierīkošanai dažas pūrvietas zemes bez atlīdzības. Seķu muiža piesolīja bezmaksas būvkokus, bet vairums pagastu pārstāvju, baidīdamies skolu lietās kļūt atkarīgi no muižniekiem, šādus priekšlikumus nepieņēma un nolēma, '...ja augstākā valdīšana tam piekritīs, par pagasta lādes naudu pirkt kādu skolai piemērotu zemnieku sētu'. Tomēr īstas vienprātības skolu ierīkošanā vēl ilgu laiku nebija pašu pagastu pilnvaroto starpā un daži vēlējās palikt pie vecās mājskolu kārtības. Šādu pagastu pārstāvju nevienprātību skolu izveidošānā savā 1868./69. mācību gada vērtējumā nosodīja Vidzemes skolu padomnieks Reinholds Klodts uzsverot, ka 'ja arī draudzes skolas skolotāja Kaktiņa darbība un cītība pelna atzinību, tad tomēr salīdzinot ar citiem gadiem draudzes skolas skolēnu skaits ir mazs - 23, kam par iemeslu ir gan nesenā neraža, gan arī pagastu nevēlēšanās šādas skolas ar kopējiem līdzekļiem uzturēt'. Rencēnos pirmo pagasta skolu atvēra 1868.g. Ambas mājās, bet, tā kā telpas visu skolā gājēju uzņemšanai bija par šaurām, Rencēnu muiža otras klases iekārtošanai atvēlēja 'zaldātu kortēļa' namu, kurā kādreiz bija dzīvojušas karaspēka marša vienības. 1869.g. pagasta skola nodibinās Labrenču muižā, 1873.g. Lizdēnos un 1878.g. - Sauļos. 1872.g. Rīgas - Valmieras apriņķu skolu pārvalde ar apkārtrakstu paziņoja, 'ka no šā laika valsts pagasta skolmeistaram ir aizliegts valsts skrīveļa amatu valdīt, ja viņš nevar īpašu skaidru izvēlēšanu no skolas valdīšanas pienest, ka šīs notes pēc vēl uz kādu laiku šādu abēju, proti skolmeistara un skrīveļa amatu savienošanu uzļauj'. Skolotāja algu noteica 150 sudraba rubļi gadā, 'bet, ja tas iespējams, skolmeistars ne ar naudu, bet ar zemi jālonē'. (Laimonis Liepnieks, 1983)
Monday, 5. October 2009, 10:40:03
Baltijas armija
Pašlaik lasu vēsturnieka Laimoņa Liepnieka interviju, kurā viņš pasaka tieši: es ļoti mīlēju savā Dzīvē Valmieras vēsturi. Un pasaka vēl tiešāk par latviešu leģionāra likteni vācu armijā pēc kara: vairāki desmiti tūkstošu gribēja nokļūt Dzimtenē. Laimonis Liepnieks atzīstās arī savā
'izzinošā ziņkārībā' bērnībā par senu vecātēva monētu un secina 'vecumā viss fiksējas kā magnetafona lentē', tāpēc ir licis aiz auss visu ko dzirdējis no veciem cilvēkiem. Liepnieks Dzīvē ir bijis 'trešā ceļa' Diplomātiskā ceļa gājējs, jo nekritizē tos leģionārus kuri pārgāja Amerikāņu zonā un vēlāk trimdā drosmīgi piketēja pie vēstniecībām vai arī sūtīja vēstules kongresmeņiem par Dekolonizāciju. Liepnieks negāja arī nacionālā partizāna ceļu, jo zināja ka Baltijas armija neeksitē un krievu melorācija vēlāk nopostīs nacionālo partizānu mājas, ja viņi no meža nepārnāks savās mājās. Vienīgais, kas būs un tiešām - tā arī bija, tas būs Liepnieka privātā muzejā akmens cirvis no 2.g.t. p.m.e. kas liecinās par Latgaļu tēva cilts stiprumu pie Dubnas. Intervijas par karu ir cietsirdīgas, taču Liepnieka iedotais šinelis jaunajai māmiņai to cenšas 'nodzēst', pat vēl vairāk - viņš nosauc vārdā un uzvārdā to savu karabiedru kurš jaunajai māmiņai atdevis savu amerikāņu segu. Šeit Liepnieks sevi parāda kā skolotājs-audzinātājs, jo
skolā ikdienu ir tādi brīži, kuri prasa Cilvēcisko attiecību psicholoģiju un labestību vairāk kā atmiņas testu iekaltām zināšanām. Vissāpīgāk intervijā ir lasīt fragmentu par viņa igauņa un lietuvieša drauga bojāeju no dizentērijas filtrācijas nometnē, visticamāk padomiskās nabadzības dēļ. Nepiepildījās aizsargu sapnis par Baltijas armiju, bet svešiem Baltiešu liktenis ir licies maznozīmīgs. Vai baltieši zem savas laulības gultas lika akmens cirvi, lai dzimtu dēli karavīri, dzimtu un māju turpinātāji? Jā, droši vien tā bija. Un tas ir koloniālisms ka krievu melorācija šos akmens cirvja simbolus un mājas nevērīgi iznīcināja tāpat kā Staburagu, vienu no gadsimtiem mitrojoša avota pie Daugavas.
- Ja tas nav pārāk sāpīgi, pastāstiet par dzīvi nometnē.
- Dzīve nometnēs bija visur vienāda. Grūtākais laiks - kamēr mūs savāca un sūtīja no nometnes uz nometni. Tur nebija nekādu telšu, bija pavasaris, mēs gulējām dubļos. Pa dienu karsta saulīte, var sauļoties, bet pa nakti šinelis iesalst ledus kārtiņā. Toreiz saķēru arī savu reimatismu, kas mani arī tagad neliek mierā. Kad atgriezos mājās, dakteris mani mierināja: tagad viss būs labi, šito tu atcerēsies vecumā. Nu tā arī ir.
- Kāds bija atpakaļceļš?
- Mēs jau bijām norūdīti nometņu un kara grūtībās, tā ka vairs jau neviens nečīkstēja. Atpakaļceļš sākās vasaras otrajā pusē no Marseļas nometnes. Ļoti labi apgādāti, ekspreša ātrumā izbraucām cauri Francijai, un tad, kad pārbraucām demarkācijas līniju Vitenbergā pie Elbas, bija pirmā filtrācijas nometne. Te nu mēs redzējām, ar ko atšķiras austrumi no rietumiem. Pirmkārt, atņēma visu, kas mums bija, izņemot to, kas mugurā. Ja kādam bija lieks šinelis, noņēma arī to. Sākās dizentērija, tīfs, jo Vitenbergā vai uz katras trešās mājas durvīm bija uzraksts 'Vorsichtig!' vai 'Achtung! Tipfus, Disenterie!' Uzmanību! Tīfs, dizentērija! Daudzi mira. Mēs tur bijām gan latvieši, gan igauņi. Vienu nakti man pa labi nomira igaunis, pēc tam pa kreisi gulošais lietuvietis. Sekoja filtrācijas nometne Brestā. Kad mūs no turienes palaida mājās, iedeva kukuli maizes, vienu spaini sausiņu uz trim cilvēkiem, katram divas ēdamkarotes cukura un mazu papīra gabaliņu, uz kura uzrakstīts, kas tu esi, no kurienes esi atbrīvots, tā bija tā saucamā pase. Visi dokumenti bija atņemti. Ej vai kājām uz Latviju! Par laimi, Latvija nav tālu, katrs centās tikt mājās, kā verādems. Tie
bija vairāki desmiti tūkstošu gribētāju nokļūt dzimtenē. Visi viņi mitinājās zem klajas debess. Tas bija jau oktobra mēnesis, auksts. Spēcīgākie jau vienmēr sev labākās vietas izkaroja gan vagonos, gan uz vagonu jumtiem. Te jau nevarēja runāt par kaut kādām biļetēm un kārtību. Tā mēs virzijāmies mājup. Visspilgtākais atmiņu fragments -
kāda sieviete, kura stāvēja pie sarkanu ķieģeļu sienas vasaras kleitiņā par spīti oktobrim, jo visā, kas bijis mugurā, viņa bija ievīstījusi savu bērniņu. Viņas vīrs savulaik bija evakuēts uz Vāciju, viņa tika atgriezta atpakaļ, mēs atdevām viņai, ko nu katrs varēja atdot - es atdevu šineli, mans karabiedrs Hugo Celmiņš - amerikāņu segu. Citādāk mēs viņai palīdzēt nevarējām...- Kā un kad sākās jūsu interese par vēsturi, mākslu, kultūru, senlietām? Kas šo interesi veicināja?
- Ļoti grūti pateikt. Man jau bērnībā mamma pārmeta, ka es vairāk mīlot attālināties no citiem, sēdēt istabā un rakties pa papīriem, grāmatām utt. Varbūt ierosme pētīt vēsturi man radās laukos pie vecātēva. Es biju ziņkārīgs. Piemēram aradu viņa ēvelsola atvilktnē, kur jau nu visādi tādi krāmiņi tiek glabāti, senu monētu. Tad, kad sāku to pētīt un prasīt, viņš saka - jā, tā man ir no Ķekavas, no pirmā pasaules kara. Rokot ierakumus, atradām veselu krūzīti, un kareivji savā starpā sadalīja šīs krūzītes saturu. Es ļoti mīlēju Valmieras vēsturi un liku aiz auss visu, ko dzirdēju no veciem cilvēkiem. Tajā vecumā viss fiksējas kā magnetafona lentē. Noklausītās leģendas un nostāsti man vēl tagad labā atmiņā. Un tā pamazām, aktīvāk varbūt no kāda 1950.g., kad nebija nekādu gidu un pavadoņu, man gadījās vadīt ekskursijas, liekot lietā to, ko zināju. 1962.g. sāku strādāt Valmieras novadpētniecības muzejā, paralēli - skolā.
- Vērtīgākais, dārgākais eksponāts jūsu mājas muzejā.
- Tas ir akmens cirvis no manas senču dzimtās puses. Tur ir tāda lielāka upe Dubna, tai pieteka labajā krastā - Oša, un šīs Ošas krastos kādreiz piecdesmitajos gados meliorācijas darbu rezultātā izsviests akmens cirvis. Tas attiecas apmēram uz 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, un tas ir nācis no tēva dzimtās puses. (Laimonis Liepnieks, radio
Imanta, 1996)
Monday, 28. September 2009, 10:24:22
Imperiālisms
Šajā pētījumā vēsturnieks Laimonis Liepnieks parāda vācu virskundzības laiku patieso seju, latviešu skolotājs Vība piespiests 'atteikties' no sava darba vācu valodas zināšanu dēļ - tā tika nostiprinātas imperiālisma pozīcijas iedzenot Latviju koloniālā jūgā. Bieži lasot vēstures rakstus - pazīb dāņu, zviedru, poļu-lietuviešu laiki un liekas ka būtībā tas ir 'kārtējais komercgājiens' vai 'vismaz diplomātiskas laulības' - taču apspiesta tauta zaudē visu, gan savu saimniecisko labklājību, gan savus skolotājus, gan arī...tā ir kontrole par Cilvēku visintīmāko Dzīvi. Un tiešām žēl, ka nebija Baltiešu Vienotība, Namejs ar Viesturu vieni nespēja apturēt vācu virskundzības laikus, tā pati kļūda bija arī 1940.g. 17.jūn., kad Baltijas valstis okupēja PSRS armija. Liepnieks savā pētījumā lieto vārdus 'domas pareizi izteikt' kas bieži daudziem ir klupšanas akmens koloniālā apspiestībā. Trešās Atmodas sākumā Helsinkieši par 'nepareizām idejām un domām' tika izraidīti no Padomju Latvijas, Pilsoņu Kongresa atbalstītāji vajāti. Tā laika skola būtībā bija pamatīga rusifikācijas kalve, krievu valodas stundas gramatikā krietni pārsniedza latviešu valodas un pat latviešu valodas skolotājs bieži čukstēja un trīcēja... ka 'tāda Brīva Latvija nemaz nevar būt' jo mums nav ko eksportēt. Vēl šajā pētījumā vēsturnieks Liepnieks sevi parāda, ka ir arī labs vēsturisko grāmatu zinātājs kā nekā pats ir strādājis par bibliotekāru, konkrēti pieminot Stendera 'Augstas gudrības grāmatu'. Mūsdienās zinātnē ir 'paaudžu nomaiņas likums' kad sevi piesaka jaunie 27 gadīgie doktori, īpaši Amerikā un Anglijā - tad viņi saviem priekštečiem bieži atvēl tikai vienu rindiņu vēstures kopsavilkumā, nereti pat ar chumoru ja profesors bijis sava priekšmeta nezinātājs - tāpēc Stendera termins 'augsta gudrība' ir vairāk vai mazāk tikai vienas paaudzes skatījums uz Zinātni un Dzīvi. Ja Jūs lasot vēsturiskus rakstus, nespējat izšķirt vai tas ir domāts nopietni vai ar chumoru, tad izvērtējat šo situāciju vēstures kontekstā, no pašu latviešu interešu skatpunkta.
Mācību un citu grāmatu krājums nebija liels. Te minētas Ulmaņa rēķinu tabulas ar divām atbilžu grāmatām, divas rēķinu grāmatas, divas Deibnera bībeles stāstu grāmatas, divas 'lielās bībeles' un piecpadsmit 'jaunās testamentes' Jaunā Derība. To skaits atbilst skolēnu skaitam, no kā redzams, ka tās lietotas kā lasāmgrāmatas. Vēl ir viena Punšeļa korāļu grāmta un 'meldiņu grāmata', Stendera 'Augstas gudrības grāmata' no kuras mācījās 'dabas stāstus', Mīliha 'Skolas grāmata' un Berkholca 'Ģeogrāfija'. Tikai trīs grāmatas pārstāv tā laika daiļliteratūru, jo latvisku laicīgu grāmatu vēl bija ļoti maz. Populārais Daniela Defo darbs, gan krietni pārstrādātā veidā, bijis pieejams Jaunpiebalgas mācītāja J.R.Girgensona tūlkojumā - 'Robinsons Krūziņs, stāstu grāmata bērniem, vāciešu valodā sarakstīta no Jekuma Indriķa Kampe, pēc daudz citās valodās un nu arī latviešu bērniem, kas māk lasīt, viņu valodā pārtulkota'. Sarakstā tas minēts īsi un skaidri - '1 Robinsons', tad vēl 'Ciems kur zeltu taisa' un 'Pēteris jauns vientulis'. Iespējams, ka ar gadiem laicīgās literatūras klāsts arī Burtnieku draudzes skolā paplašinājās, jo, kad Juris Neikens 1858.g. un 1859.g. savai Dikļu draudzes skolai no Millera Rīgā un Stefenhāgena Jelgavā iegādājās 224 grāmatas, to vidū atradās arī pa vienam eksemplāram 'Priežu kalna roze', 'Karalielskungs Eistāķijs', 'Grāfa lielmāte Genoveva', 'Šveidleru Marija', 'Jēkabs un Kristīne', kā arī 'Barons Bundulis'. 1862.g. Jurģos draudzes skolu pārņem Jāņa Cimzes ieteiktais mazsalacietis Jānis Kaktiņs, jo Pēterim Vībam nepietiekamo vācu valodas zināšanu dēļ no skolotāja amata nācās atteikties. Kaktiņš nopietni pievēršās kora dziedāšanas izkopšanai, un drīz skolu revīzijai bija jāatzīst, ka 'skolēni gan korāļus, gan vairākas tautasdziesmas dzied teicami un daudzbalsīgi'. Tā 1864.g. 'Dūres muižas skolā skolēni teicami dziedājuši tautasdziesmas, ievērojot piano un forte'. Luteriešu 'Kroģa' skolā 'rēķina pareizi un droši ar visām četrām darbībām. Vairumā skolu bērnu rokraksts ir izkopts un glīts. Tie, kuri skolu apmeklējuši vairākas ziemas, labi raksta diktātus divās valodās, pat domrakstus latviešu valodā un prot savas domas skaidri un pareizi izteikt'. (Laimonis Liepnieks, 1983)
Monday, 21. September 2009, 10:27:38
Baltijas armija
Vēl viena intervija ar Valmieras vēsturnieku Laimoni Liepnieku Latvietis Latvijā un Brīvās Latvijas stilā par latviešu leģionāru likteņu skaidrojumu. Tikai šoreiz ir vairāk 'politisko personāžu'. Laimonis Liepnieks netieši kritizē Franciju, Kanādu, Angliju pasakot, ka 'šīm valstīm bija savas intereses'. Latvietis Latvijā un Brīvās Latvijas slejās vairāk ir nodevas Rietumu liberālai demokrātijai, ar PBLA foto pirmajā lapaspusē, tie ir cilvēki kuri ikdienā ir 'informācijas plūsmas' kontrolētāji, visbiežāk ministriju līmenī. Taču Liepnieks kritizē arī krievu Kuzņecovu, par viņa 'dzimtenes ļoti lielo' skatījumu. Tāds patiess ir Valmieras puika Liepnieks, kurš ilgojās vienlaicīgi arī pēc Latgales bērzu skaistuma. Ļoti negribējās intervijā lasīt par latviešu puikām vārdu 'aizklīda pasaulē' bet tāda ir vēsturnieka sūtība - kritisks, neizskaistināts vēstures vērtējums. Paši latvieši vainīgi, ka nebija Baltiešu armijas un Vienotības, faktiski Ulmaņlaika Ārlietu ministrijā Baltijas valstu departaments ir bijis vairāk formāls. Vai mūsdienās nav līdzīgi? Latvija Nato tika uzņemta bez iedzīvotāju referenduma un Eiropas Savienības referenduma anketai vispār nepastāvēja Baltijas un Skandināvijas valstu Savienības alternatīvas,
vairumam latviešu, manuprāt, pietiktu ar Šveices stila neatkarību un Šveices sienas pulksteni mājās kā manam vecamtēvam. Šveices valstiskums nav utopija, vēl jo vairāk tāpēc, ka patiešām 10 min. gājiena attālumā no manas mājas ir tuvu pie 10 bankām, tikai to pārvaldnieki diezin vai ir paši latvieši. Kā sagāžas piem. viena liberālā banka Anglijā, sekas jūtam arī Latvijā. Laimoņa Liepnieka intervijā vairāk varēja būt par 1935.g. - 1940.g. gadiem, kad pasaule ignorēja komunistisko postu, kas kopumā radīja 100 miljonu upuru pasaulē - skolās Eiropā daudz tiek kritizēts fašisms bet piem. Staļins un Šustins paliek netiesāti. Intervijas 'gaišā puse' ir Valmieras slidotāju un soļotāju pieminēšana, man mājās ir avīžu izgriezumi-foto ar slidotājiem brāļiem Bedrīšiem - manas vecāsmammas brāļiem, un avīzes ar maniem rezultātiem Daliņa fonda organizētā soļošanā, Rīga - Valmiera. Valmieras izglītības un Valmieras puiku sekmes sportā un
stingra latviska stāja ir pirmā vietā, tikai pēc tam seko bieži politizēts skolas diploms. Intervijas 'traģiskā puse' ir kara pielīdzināšna 'mašinērijai' kura burtiski ierauj tautas, valstis un cilvēkus, nevainīgus bērnus, pat bērnudārza pagrabā noslēpušos. Mūsdienās karš pret Afganistānu un Irāku, tiek pielīdzināts kā kārš pret visu Islama pasauli, kaut ASV prezidents B.Obama šo 'mašinēriju' vairāk apzinātos.
- Kuri bija jūsu jaunības gadu elki, varoņi, cilvēki, kuri bija uzmanības centrā?
- Pirmskara elki visiem tā laika pusaudžiem un pieaugušajiem bija vienādi - personas, par kurām runāja visa Latvija: Alfons Bērziņs - mūsu ātrslidotājs, mūsu pašu valmierietis Jānis Daliņš, mūsu netāls kaimiņš Adalberts Bubenko - soļotājs, jo Valmiera jau kļuvusi slavena ar šīm disciplīnām. Pagājušā gadsimta beigās nodibinājās riteņbraucēju biedrība un vēlāk izvērsa ļoti plašu darbību, pēc tam soļošana, kur mums jau ir vesela plejāde - gan Alfrēds Dūrens, gan brāļi Bubenko, Daliņš, Rūdolfs Zirdziņš. Mēs sekojām, kas notiek sportā Valmierā un kā mūsējie aiziet pasaulē. Tātad
pārsvarā sportisti bija tie, kas deva Valmierai tās tālo skanējumu.
- Četrdesmitie gadi...Pastāstiet par to, ko jūs pārdzīvojāt kara laikā.
- Karš mums, jauniešiem, toreiz pienāca visiem vienādi, jo tas, kas būs, bija labi redzams, īpaši tiem, kas bija manā vecumā un vecāki. Pamazām šī kara mašinērija mūs ierāva vienu aiz otra. Es toreiz mācījos Valmieras ģimnāzijā, un vasarā, protams, bija kaut kur jāstrādā. Strādāju Dzērbenes mežos, mizoju tā saucamo papīrmalku, kuru vāca rūpniecības ādu ģērvielām, tas bija izdevīgs un ienesīgs darbs. Vācu okupācijas laikā par nevērtīgajām vācu markām neko jau nevārēja nopirkt, bet to, ko dabūja natūrā - degvīnu, zivis - varēja realizēt. Tas bija papildu atbalsts papildu kartiņu sistēmai, lai nopirktu kaut ko no pārtikas. Tad darba vietas mainījās - gan Smiltenē, gan Piebalgā, vēl kaut kur citur. Un pēkšņi sekoja totāla mobilizācija 1944.g. augustā. Man toreiz bija 17 gadu. Ņēma gan vecus, gan jaunus, gan visjaunākos, pat tādus, kurus citur neņēma, no Valmieras, Valkas, Cēsu, Madonas, Rīgas, Cēsu apriņķa.
Izpalika tikai Latgale, jo tā jau bija padomju armijas ieņemta, Kurzemi vēl toreiz neskāra. Tā nonācu gaisa aizsardzības palīgspēkos Rīgā. Sekoja apmācības - ļoti intensīvas, smagas, bet no vīrieša viedokļa ļoti lietderīgas. Tiem zēniņiem, kuri šodien staigā pa ielām, rokas kabatās sabāzuši, tagad tas būtu kaut kas neiedomājams. Disciplīna bija militāra, un puiši mācēja sevi parādīt, nest. Pēc tam sekoja Rīgas atstāšana, mums jau bija lieli zaudējumi, uzlidoja padomju bumbvedēji, meta bumbas tieši uz mūsu kazarmām, daudz zēnu gāja bojā, turpat pussimts, tad atkāpšanās uz Kurzemi, pēc tam Vāciju.
- Vai bija vēl kādi no Valmieras?
- Jā, man zināmi kādi pāris desmiti, kas šeit dzīvo. Daudzu mūsējo nav vairs šeit, tie ir viņējā krastā.
- Karš jau gāja uz beigām?
- Jā, tādēļ aizsargājām pilsētas no amerikāņu, angļu bumbvedēju uzlidojumiem, beigās nonācu Vestfālē, Rietumvācijā, kur tā Anglija bija tuvāk, un uzlidojumi bija drausmīgi. Visi parasti runā un piemin Drēzdeni, tas tāds simbols - kultūras pilsētu sagrāva, bet tāpat jau cieta arī citas pilsētas. Nācās piedalīties ne tikai to aizsargāšanā, bet arī civiliedzīvotāju glābšanā. Pēc bombardēšanām bija jānes no pagrabiem ārā tur ieslodzītie.
Prātā palicis, kā glabām kādu bērnudārzu. Vecāki apkārt stāvēja un gaidīja - vai manējo iznesīs no applūdušā pagraba. Protams, iznesa tikai mazu daļu. Pēc tam nāca amerikāņu gūstniecība - vispirms Vācijas teritorijā, pēc tam Holandē, Beļģijā, tālāk uz Franciju, nonākot pašos Francijas dienvidos Marseļā.
- Cik ilgu laiku jūs pavadījāt nometnēs?
- No aprīļa līdz augustam. Pēc tam uzvarētāju valstu komisija aicināja gūstekņus iesaistīties darbos.
Katrai no šīm valstīm bija savas intereses. Francija vervēja ārzemnieku leģionu, lai turpinātu cīņu Indoķīnā, kura bija nemierīga, Alžīrijā, Senegalā, Madagaskarā, savas intereses bija beļģiem - lēts darbaspēks ogļu raktuvēm, Kanādai - cirst mežus, Anglijai - darbiem kūdras purvos, kur paši vietējie ne visai gribēja iet, tā latvieši izklīda, viņiem nebija citas izejas. Par dzīvi nometnēs nevarēja sūdzēties, tur nebija tā, kā, piemēram, rakstīja par krievu nometnēm. Ar pārtiku bijām nodrošināti, kaut arī augošs organisms jau prasa daudz, badā neviens nenomira. Tad zēni sāka pieteikties dažādos virzienos - kur nu kurš
aizklīda pasaulē. Bija arī padomju armijas pārstāvis, kurš aicināja atgriezties dzimtenē. Par šo vārdu zēni ņirgājās, jo saprata to, ka šī dzimtene ir ļoti liela - no Rīgas līdz Vladivostokai. Tad nu kapteinim Kuzņecovam uzprasījām - uz kurieni? Viņš nevarēja atbildēt. Es atzīstu viņa godīgumu, jo viņš to nezināja. Solīja noskaidrot, un, kad nākamreiz mums teica, ka brauksim uz Latviju, mēs parakstījāmies uz atgriešanos mājās, jo Latvijas baltie bērzi tur, svešumā, arvien stāvēja atmiņā.
- Jums ir pavecies.
- Mums tiešām paveicās, jo bijām pirmais ešelons. Pārējie, kuri atgriezās vēlāk, aizbrauca gan uz Karagandu, uz ogļu šahtām, un tikai pēc vairākiem gadiem tika mājās.
(Laimonis Liepnieks, 1996, radio
Imanta)
Monday, 14. September 2009, 08:26:49
Baltu vienotība
Šodien lasu vēsturnieka Laimoņa Liepnieka pētījumu par 1848.g. Vidzemes skolās, kur viņš apraksta konfliktu starp komercpadomnieku Krīgsmani un skolotāju Pēteri Vību. Paradoksāli bet Krīgsmans attēlots kā Vidzemes 'tautas kartes' aiztāvis un Baltijas vēstures mācīšanas aizstāvis bet Vība zemnieku ieredzēts skolotājs kā nepraša, cik noprotams Palestīnas kartes un Eiropas vēstures piekritējs. Šajā gadījumā nebūtu par sliktu mums mūsdienās būt kritiskiem pret šādu vēstures traktējumu - visticamāk Rencēnu īpašnieks gribējis sakompromitēt zemnieku vidū mīlētu latviešu tautas skolotāju pats uzdodamies par koloniālisma jūgā esošās tautas aizstāvi. Protams, dilemma starp reliģijām un zinātni pastāv - visticamāk ka arī tad puse iedzīvotāju ticējusi Dievam bet otra puse ļāvusies zinātnes izaicinājumam. Lai arī 1848.g. šķiet tālu pagātnē, mūsdienās politiķi arī bieži interesējās kā klājās Kembrižas Darvina evolūcijas teorijas piekritējiem skolās un kā klājas konservatīvai baznīcai. Pēdējais vārds tajā laikā bija skolas konventam un piem. klases telpā esošās ērģeles skolā bija tieši draudzes saziedotas. Komunistu laikos populāri bija 'slēgtie banketi' un skolās bērnu likteņus bieži izšķīra 'lēmumi aiz slēgtām durvīm'. Tā kā L.Liepnieka pētījumā minētais skolas konvents, manuprāt, ir bijis pat neliels demokrātijas iedīglis, lai gan tad tendēts uz skolas inventāra atjaunošanu un skolas remontu. Šajās dienās Latvijā slēdz vairākus desmitus skolu, demogrāfiskās krīzes dēļ - Eiropa par kuru reiz balsojām 'par' izrādījās vairāk vēlējās savu neejošo produkciju iepludināt Austrumeiropā, rezultātā vietējie baltiešu uzņēmumi bankrotēja un iestājās saimniecisks haoss. Bet ar katru gadu kļūstam tautsaimniecībā gudrāki un spējam saredzēt arī peļņu paši sev Baltijas reģionam, un šeit liela loma ir konservatīvām ģimenes vērtībām un tam, ka dēls manto tēva privātu uzņēmumu vai nu tas būtu piem. lauksaimniecības nozarē vai arī technoloģijās. Un tā būtu īpaša cieņa pret latviešu skolas vēsturi, skolās atskaņot baznīcas dziesmas ērģeļu pavadījumā.
Pēteris Vība līdztekus saviem daudzajiem baznīcas amatiem darbojas arī veselības kopšanas laukā, ilgus gadus veicot 'baku dēstītāja' pienākumus un bija pret bakām potējis ne vienu vien simtu savas draudzes muižu jaundzimušo. Viņa darbības laiks iekrita Vidzemei grūtos laikos, kad neražu dēļ trūkums ienāk arī Rencēnu un Burtnieku sētās. 1845.g. skolā mācības nenotiek, jo ne pagasti, ne vecāki nevar bērniem sagādāt skolas gaitām nepieciešamo uzturu. Šajā laikā skolotājs cenšas savus audzēkņus apmeklēt mājās, uzdodot un atprasot mācību programmā paredzēto. Novārtā pamestā skolas ēka prasīja lielāku remontu, un 1846.g. skolas konvents konstatēja, ka tā '...ir masīva un ērta, bet ar ķieģeļu grīdu, kas izdveš mitrumu un aukstumu. Arī guļamtelpas koka griesti ir sapuvuši un no dūmiem melni, ka tos nekādi vairs nevar nobalsināt', tādēļ 1847.g./48. mācību gada ziemā skolēni sanāca skolotāja dzīvojamā kambarī. Pēc gada skolai uzliek jaunu salmu jumtu, bet 1852.g. konvents ziņoja, ka tagad skolas ēka, 'kā jau senāk bijis, sastāv no divām daļām - vecākās un jaunākās puses, abas zem laba salmu jumta. Vecākajā daļā, kas celta no māla kleķa, atrodas guļamtelpa, otrā, jaunākajā daļā, plaša klases istaba ar gaišu blakustelpu. Kopš šī pavasara sliktās ķieģeļu grīdas vietā ielikta jauna grīda. Visā skolas namā tagad ir dubulti ziemas logi, bet lielo un bojāto krāsni vēl šajā gadā pārbūvēs. Skola atrodas labā vietā ar skaistu skatu uz ezeru, labi koptu lauku un dārzu vidū, iekšpusē tīra un kārtīga'. Skolas inventārā uzskaitīti nedaudz vairāk par 40 priekšmetiem, un tas raksturīgs vairumam tā laika draudzes skolu. Klases telpā atradās pozitīvs nelielas ērģeles, kas par draudzes saziedotajiem līdzekļiem bija iegādāts 1848.g., skapis mācību līdzekļu glabāšanai, trīs galdi un četri soli, viens no tiem skolotājiem, divas sienas tāfeles, četri tintes trauki, četri svečturi un pie tiem četras sveču šķēres, četrpadsmit šīfera tāfelītes skolēniem un virtuvē grāpis katls ēdiena vārīšanai. Citi trauki inventāra sarakstā nav minēti, no kā secināms, ka bļodiņas, karotes un nažus skolēni ņēmuši līdzi no mājām. Pavisam pieticīgi bija uzskates līdzekļi - viena Eiropas, viena Vidzemes un viena Palestīnas karte. Pēdējā bija obligāta katrā draudzes skolā, lai pamatīgi apgūtu bībelstāstus. Ar Vidzemes karti 1848.g. revīzjā skolas priekšstāvis, Rencēnu īpašnieks komercpadomnieks Krīgsmanis, bijis visai neapmierināts un izteicis domu, ka jāiegādā vienkāršāka 'tautas karte', bet, tā kā neviens no klātesošajiem revidentiem nav zinājis, vai tāda vispār ir izdota, tad šo jautājumu atstājuši neizlemtu. Arī Vidzemes vēstures zināšanas un pasniegšana Krīgsmani toreiz nebija apmierinājusi, jo Vība nepietiekami apgaismojis Baltijas vēsturi un zemnieku ieredzētajam skolotājam nācies uzklausīt laicīgā revidenta pārmetumus.(Laimonis Liepnieks, 1983)
Monday, 7. September 2009, 11:18:43
bērnības atmiņas
Šodien lasu bērnības atmiņu interviju ar Laimoni Liepnieku un brīnos kā viņš neatceras savus skolas laikus, es atceros gandrīz visus dialogus ar skolotājiem un klasesbiedriem, cita lieta ja pieredze ir negatīva, tad atmiņa to automātiski izslēdz lai cilvēks neiestigtu depresijā. Bet no kurienes tomēr Laimonim enciklopēdiskās vēstures zināšanas un bībeļu kolekcionēšana? Jā, viņš ir bijis ar talantu apveltīts no dzimšanas un labu atmiņu, lai gan tas šajā intervijas fragmentā neizskan. Bet izskan...
kā vēzis viņam iekodis pirkstā un kā raustījis meiteni aiz bizēm...Manas bērnības atmiņas ar vecotēvu Jāni Epermani saistās ar to kā viņš veda rādīt savu Ulmaņlaika gotiņu fermu un vecomammu H.A.Bedrīti-Reinvaldi kā viņa mani iemācīja lasīt vienas vasaras laikā. Un atpūtai veda uz teātri un jūru. Vecaistēvs Jānis Reinvalds mēdza nozust savās technoloģiju darbnīcu telpās, un tad man nācās paganīt pat viņa tītarus, cūku un vēlāk kārtīgi pērties pirtī ar slotu...un nopērt vecamtēvam muguru. Kārtīgi Ulmaņlaika cilvēki - manās bērnības atmiņās. L.Liepnieks min, ka viņa tēvs ir dzimis 7 bērnu ģimenē Latgalē, interesanti ka man vecāmamma lopkopības pāraudze pie senatnes pētnieka H.Enzeliņa H.A.Bedrīte-Reinvalde, ir augusi 12 bērnu ģimenē, šeit pat Valmierā, privāta mēbēļu amatnieka ģimenē - lielas ģimenes ir arī Vidzemes raksturlielums. Bet skolas laiku mīlestība nav vēl nekas salīdzinot ar iemīlēšanos studiju gados, es tomēr neesmu savos skolas gados raustījis nevienu meiteni aiz bizēm. Tomēr 17 gadu vecumā ap 10 jaunieši nodziedājām manā pavadījumā uz ģitāras
A.Čaka 'miglā asaro logs'...tad tā dziesma 1989.g. publiski izskanēja kā protesta himna padomiskumam. Pirms dažiem gadiem atradu mājās savu uzņemto foto Mazsalacā - skatos L.Liepnieks ādas jakā, tagad ekskursiju braucieni jauniešiem ir pa visu Eiropu, bet mēs toreiz bijām priecīgi aizbraukt uz Salacas upes krastu sestdienā, vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzi bija 'vēsturnieks ar enciklopēdiskām zināšanām'. Es vēlāk pieslējos Pilsoņu Kongresam, bet L.Liepnieks šķiet liberālai Tautas Partijai.
LAIMONIS LIEPNIEKS. Dzimis 1927.g. 13.aprīlī.
'...Man jau bērnībā mamma pārmeta,
ka es vairāk mīlot attālināties no citiem,
sēdēt istabā un rakāties pa papīriem, grāmatām...'Saruna 1996.g. 17.janvārī radio Imanta ar raidījuma 'Kā klājas?' autori Klāru Arefjevu:Šīs pārraides viesis ir unikāls cilvēks - vēsturnieks, novadpētnieks, kolekcionārs, senlietu pazinējs. Par viņu runā kā par cilvēku-enciklopēdiju, tā tas arī ir. Šis kungs ir viens no pazīstamākajiem, viens no populārākajiem cilvēkiem Valmierā, ja par popularitāti dēvējam paaugstinātu nepieciešamību pēc šī cilvēka klātbūtnes, darbības un zināšanām - LAIMONIS LIEPNIEKS.
- Vai Laimonis Liepnieks bieži ņem rokās Bībeli?
- Pareizāk sakot, nevis vienu, bet desmitiem, jo viens no maniem vaļaspriekiem ir Bībeļu kolekcionēšana, sevišķi vecās Bībeles, un, protams, kaut ko vācot un interesējoties, nevar paiet garām saturam. Esmu lasījis tās vairākās valodās, intereses pēc - latviski, vāciski, lejasvācu un augšvācu izloksnē, holandiski, krieviski, salīdzinot, kā tulkotāji strādājuši.
Latviski - Glika pirmais tulkojums. Viņam ļoti skaista valoda, vēlāk tā tika izkropļota, bet
sākotnēji 18.gs. vidū Glikam tā bija ļoti skaista.
- Kā jums liekas, vai Dievs jūs mīl? Vai esat laimīgs?
- Man jau pats vārds tāds - Laimonis. Ar šo vārdu, manuprāt, saistīta maza māņticība, jo esmu dzimis nevis 20.aprīlī, kā stāv rakstīts pasē, bet gan 13.datumā. Šīs skaitlis vismaz daļai latviešu ir tā saucamais velna ducis, tātad - it kā nelaimīgs skitlis. Mamma gan par to man nekad neteica, bet pasē tiku piereģistrēts 7 dienas vēlāk, lai izvairītos no šī skaitļa 13. Kaut gan rietumu tautām tas ir laimīgs skitlis, piemēram, Vācijā. Zinu kādu meiteni, kura nēsāja ķēdīti uz rokas, kas norādīja, ka viņa dzimusi 13.decembrī - tātad laimīgā datumā.
- Visiem zināms, ka esat dzimis tepat Valmierā. Kas bija jūsu vecāki?
- Mani vecāki nāk no divām Latvijas pusēm: tēvs no Latgales, Līvāniem, Dubnas krastiem, mammīte bija burtnieciete. Tēvs pēc kara dienesta atnāca uz Vidzemi, jo tajās mazajās zemēs un lielajās ģimenēs, kas Latgalē bija, viņi bija 7 bērni ģimenē, zemi nevarēja sadalīt. No 15 hektāriem, sadalot uz 7, nekas daudz nesanāk. Tad nu vecākie dēli devās pasaulē meklēt laimi. Mans tēvs jau jaunībā bija braucis uz plostiem Aiviekstē, pēc tam Daugavā; pārvietojies uz Vidzemi, viņš brauca pa Gauju. Un tā daudzus gadus. Tādēļ
esmu valmierietis, piedzimu tur, kur līgo, priežu meži.- Kāda bija jūsu bērnība, pusaudža gadi, ar ko vispār sākas bērnības atmiņas?
- Es tās varu fiksēt apmēram no trīs gadu vecuma. No pirmās dzīves vietas Skolas ielā es neatceros neko, jo mēs tur ilgi nedzīvojām. Otrā bija Dzirnavu, tagadējā Leona Paegles iela. Par to man jau kaut kādi miglaini priekšstati ir. Vasarās mani aizveda pie vecāsmammas uz laukiem Kārķu pagastā Valkas apriņķī. No turienes man tad arī sākas bērnības atmiņas. Savas mātes pirmo spilgtāko portretu atceros nevis no mājām, bet no tām reizēm, kad viņa atbrauca mani laukos apciemot. Ilgāku laiku nebiju viņu redzējis, viņa atbrauca, uzsauca man - es viņu neredzēju, biju ar muguru pret viņu, un vēl šodien man acu priekšā kā glezna viss viņas veidols, ko es redzēju tajā sekundē. Atliktu tikai pievienot rāmi, iesist naglu un pakārt šo gleznu pie sienas. Tā ir tā senākā bērnības atmiņa trīs gadu vecumā. Otrs spilgtākais notikums atmiņā, kā es iepazinos ar dzīvu vēzi Sedas upes krastā. Vecaistēvs pļāva sienu turienes tālajās pļavās, viņš uz veselu nedēļu brauca prom. Mērcot izkapts strīķi ūdenī, tajā iekniebās vēzis. Ielika to manā baltajā cepurītē, vēzis kustina savas spīles un man, protams, gribas pirkstu piebāzt. Seko negants bļāviens, un šī fotogrāfija vēl stingrāk iespiedusies atmiņā.
- Vai jūs atceraties, kad pirmoreiz iemīlējāties, kura bija tā izredzētā?
- Grūti pateikt, domāju, ka tā varētu būt kāda 4. klase. Bija tāda meitenīte ar bizītēm - Ligita Tauriņa. Tagad viņa nav šajā krastā, un es tiešām par viņu neko nezinu.
- Kā veidojās jūsu attiecības?
- Kā nu tur klasē var veidoties - pirmoreiz aiz bizēm jāparausta un tad jau - kāda reakcija. Bet tā skolas gadi ar laiku no atmiņas it kā izplūda, izzuda...
(Laimonis Liepnieks, 1996, radio
Imanta)
1 2 3 4 5 ... 23 Next »
Showing posts 1 -
10 of 225.
(50%)
WIDGETIZE