Sanda Reinvalda publicistika

Tie, kuri zin latviešu dzejnieka un tūlkotāja V.Cedriņa dzīves datus, atzīmē viņam 2009.dec. - 95 gadu jubileju bet 2014.g. būs 100 gadu jubileja.

Šis ieraksts lai ir mana Ciltskoka atzara godinājums Dzejniekam, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš un viņa sievas M.Čuibes ģimene Ciltskokā ir komunisma sistēmas upuri - sistēmas, kura vēl joprojām pasaulē nav tiesāta. Varam teikt, ka komunisms nolauza pamatīgu latviešu tautas ozola Dzīvības zaru, bet saknes palika neskartas un mēs skolās brīvi varam mūsdienās citēt un godināt šo latvisko dzejnieku. Mums skolās jaunā paaudze ir jāudzina latviskā garā, godinot savus latviešu tautas identitātes izteicējus - dzejniekus.



Sveika māmiņ un māsiņ! Ceru, ka jūs dzīvojat pēc kara savā vecajā vietā. Man bija lemts doties darbā tālu ziemeļos. Kopš jūnija esmu Urālos un strādāju pie dzelzceļa būves. Ģimene palika izkaisīta: Gundars ar Ozola kundzi Ventspilī, Priežu ielā 15-7, par sievu un mazo Rainīti bēgļu gaitās nekas nav zināms. Jūs varbūt gan kā radi būsit sazinājušies. Ko dara tavs vīrs, brālis Jānis un kā aug Māra? Mana pa laikam vājā veselība, tomēr ļauj turēties un darbu veikt. Ja tev labāki apstākļi, palīdzi mazajam Gundaram, kas palika bez tēva un mātes. Ņem un audziniet viņu. Raksti man labi steidzīgi, jo līdz šim nekā nezinu par mājām. Adrese otrā pusē. Jūsu Vilis, 1945.g.13.dec.




Piemineklis.
Vilis Cedriņš



Kad miris būšu es, mans dēls, kas tēvu mīli,
Ļauj, lai es dusu tur, kur staigā lemesis,
Viss kails, uz muguras zem noras nogulis,
Tik plaukstā sažņaugtā liec rudu ozolzīli.

Šis sīkstais miesas nams, kas dāvājis un vīlis,
Bet dzīvi piepildīt līdz galam nespējis,
Vairs nebūs dienā tai man dvēsles mājoklis
Un Dievam pateiksies par vēso zemes dzīli.

Bet ozolzīle dīgs. Caur pirkstiem saknes stīgos.
No maniem pīšļiem jauns reiz pamodīsies gars:
Liels koks ar zarotni sveiks klajus bezgalīgos.

Kas neizdevās man ar tūkstoš kvēlām dzejām,
To dobji izsacīs viens vienīgs ozolzars,
Kas ēnains pacelsies virs rāmu upju lejām.

Pār avīm, kas še dzers, pār vīriem, ka še ars.






Nozīmīgākie V.Cedriņa dzīves dati


1914.g. 19.dec. Valmieras pag. Skujās dzimis dzejnieks Vilis Cedriņš.
1918.g. Cedriņu ģimene dodas bēgļu gaitās uz Krasnojarskas novada Lejas Bulānas c. Sibīrijā.
1921.g. Cedriņu ģimene atgriežas Latvijā.
1923.g. V.Cedriņš uzsāk mācības Lizdēnu pamatskolā.
1924.g. pāriet uz Labrenča skolu.
1927.g. iestājas Ambas skolā - Rencēnu 6.kl. pamatskolā.
1929.g. beidz Ambas skolu, iestājas Valmieras ģimnāzijā.
1931.g. 10.okt. V.Cedriņa pirmā publikācija - dzejolis 'Rudens skumjas' laikrakstā 'Brīvā Zeme'.
1933.g. V.Cedriņš beidz Valmieras ģimnāziju, pārceļas uz Rīgu.
1933.g. rudenī sāk publicēties žurnālā 'Daugava'.
1935.g. pa Ziemassvētkiem iznāk V.Cedriņa pirmais dzejoļu krājums 'Sidraba jātnieks'.
1936.g. pavasarī Latvijas Preses biedrība godalgo šo krājumu.
1936.g. iznāk V.Cedriņa sastādītā dzejas antoloģija 'Zemes dziesmas'.
1938.g. V.Cedriņš kļūst laikraksta 'Tēvijas sargs' redaktors, strādā šo darbu 2 gadus.
1939.g. iznāk V.Cedriņa sastādītā dzejas antoloģija 'Jūras nemiers'.
No 1940.g. 1.okt. līdz 1944.g.1.okt. V.Cedriņš mācās LU Juridiskajā fakultātē ar pārtraukumu no 1941.g.16.nov. līdz 1942.g. martam.
1940.g.dec. V.Cedriņš apprecas ar M.Čuibi.
1941.g. 27.jūn. uz apmelojuma pamata tiek komunistu sadistiski noslepkavoti abi Arnoldi Čuibes - V.Cedriņa dzīvesbiedres tēvs un brālis.
1941.g. iznāk Gētes 'Romas elēģijas' V.Cedriņa atdzejojumā.
1941.g. 24.okt. V.Cedriņš sāk strādāt Mākslas un sabiedrisko lietu departamentā, kur darbojas līdz 1944.g. rudenim.
1942.g. 21.janv. piedzimst dēls Gundars.
1942.g. iznāk V.Cedriņa dzejoļu krājums 'Ziemeļu dārzos'.
1943.g. V.Cedriņa atdzejojumā iznāk Gētas 'Hermanis un Doroteja'.
1944.g. 2. martā piedzimst dēls Rainis.
1944.g. 11.augustā nomirst V.Cedriņa tēvs Pēteris Cedriņš.
1944.g. 13.okt. vakarā bēgļu laivā no Ventspils uz Zviedriju dodas M.Čuibe ar dēliņu Raini.
1944.g. 13.okt. dažas stundas pēc sievas un jaunākā dēla aizbraukšanas V.Cedriņš un vecākais dēls Gundars ar preču vilcienu ierodas Ventspilī.
1944.g. nogalē - līdz 1945.g. pavasarim V.Cedriņš strādā par skolotāju Ventspilī.
1945.g. 8. maijā V.Cedriņš ar glābšanas kuģi 'Rota' mēģina aizkļūt uz Zviedriju. Bēgšana neizdodas.
1945.g. 26(?) maijā V.Cedriņš apcietināts un izsūtīts uz Vorkutu.
1945.g. 13.dec. V.Cedriņš no izsūtījuma raksta vēstuli mātei un māsai.
1945.g. 26.dec. V.Cedriņš raksta vēstuli mātes māsai Martai Miķelsonei.
1946.g. 5(?) janvārī V.Cedriņš izsūtījumā miris.
1988.g. maijā žurnālā 'Avots' publicēta V.Cedriņa dzejoļu kopa un īsa V.Vecgrāvja apcere par dzejnieku.
1988.g. rudenī I.Ziedoņa dižkoku atbrīvotāji iekārto V.Cedriņa piemiņas vietu Rencēnos, kur kādreiz stāvējušas tēva celtās mājas 'Cedriņi'.
1990.g. Rīgas Pirmos Meža kapos līdzās abu Arnoldu Čuibju atdusas vietai uzstādīta simboliska piemiņas zīme V.Cedriņam, tēlnieks V.Titāns.

Romānu 'Valmieras puikas' P.Rozītis publicēja 1936.g. Vai šie Valmieras puikas ir 1905.g. zēni, kuri pārdroši spēlējās ar revolūcijas uguni? Valmieras vecpuišu prototipi? Bet pētot savu Ciltskoku atklāju no Cēsu puses Rozīšiem, Cielēniem un Stuķiem saistītos Bedrīšus, kuri ģimenē Valmierā, bija ne vairāk ne mazāk kā 9! puiši!! Dažreiz mājās apskatu pārfotogrāfētu foto no manas vecāsmammas Cēsu laikiem, 'pirmos burtiņus es iemācījos Cēsis' tā teica mana vecāmamma un vēl klāt piebilda 'blakus foto man ir mana māsa Ērika dzim 1922.g., tagad dzīvo Vācijā Štutgartē'. Kad ciemojos Zviedrijā pie Ērikas meitas Dzintras 1996.g. mani piesauca pie telefona un es...parunāju dažus vārdus arī ar Ēriku - tad vienā mirklī atcerējos šo Cēsu laiku foto, Ēriku un manu vecomammu, tad 4-7 gadus jaunas mazas meitenītes. Bet tieši šīs latvju meitenītes bija māsas 9! Valmieras puikām: Harijam, dzimušam 1920.g., Alfrēdam 1923.g., Elmāram 1925.g., Arnoldam 1928.g., Hugam 1930.g., Augustam 1931.g., Viktoram 1936.g. Vēl bija Edijs dzim. 1937.g. un ir Gunārs 1941.g. Varam izvirzīt puslīdz drošu hipotēzi, ka P.Rozīša Valmieras puikas ir Bernharda Bedrīša dz. 1895.g. Valmieras privātā mēbeļu uzņēmēja 7 puikas...pēc romāna Valmieras puikas iznākšanas piedzima vēl divi. Puikas paliek puikas. Bet arī romāns paliek tikai romāns, tāpēc nebrīnīsimies, ka Rozītis ir sakombinējis vairākus puikas-tēlus, ko publicēt romānā.




Sīkāk iedziļinoties Pāvila Rozīša personībā un viņa meklējumos, papildus jāskatās Rūdolfa Egles asā kritika Rozītim par viņa 1920.g. un atkārtoto 1924.g. izdevumu Kultūras slāpes. Būtībā kritika pret kritiku, bet no mūsdienu viedokļa tā laika ceļa uz Olimpu meklējumi. Tātad paši vērtēsim: kritiķa R.Egles vērtējumā: Olimpa sajūta P.Rozītm, latviešu - pazemīgas, estētiskās sāpju reliģijas dvēseles, vai arī tomēr latviskas mākslas ideāli? P.Rozīša romāna Valmieras puikas iznākšanas gads 1936.g. pasaka atbildi: tie bija latviskas Latvijas ideāli, kuri ieskanējās jau 1905.g.


Grāmatas pirmā izdevumā, iznāca 1920.g. 'Vaiņaga' apgādībā, sastāvēja no četriem apcerējumiem uzrakstītiem jau pirms kara, diezgan svaigiem, lai arī vienkrāsainiem un ar patētiskas frāzes piesitienu. Katrā no viņiem Rozītis centies izcelt rakstnieka spilgtāko īpatnību kā darbu satura estētisko dominanti. Tā Kārlis Skalbe raksturots kā sāpju estēts, Jānis Akuraters - sāpju nemiera nesējs, Jānis Jaunsudrabiņš - baltā miera apstarots un Viktors Eglītis kā kultūras slāpju cilvēks. Otrā izdevumā šiem apcerējumiem pievienojas 'Tālāki meklējumi' - sīkāki polemiski rakstiņi, piezīmes, recenzijas. Maz viņiem kas kopējs ar grāmatas pamata daļu, ar minētiem četriem apcerējumiem, un arī paši par sevi tie ir bez saistoša pavediena, tā kā grāmatai trūkst noteiktas sejas, kamēr pirmizdevumam tāda bija.

Četru dzejnieku raksturojumi uzskatāmi savā ziņā par petījumiem. Metodoloģiskais princips, pie kura Rozītis turējies, par tīri zinātnisku gan nav nosaucams, tomēr dod iespēju materiālu izsekot un faktus norobežotam nolūkam izmantot. Šāds princips ir arī parocīgākais satura iztirzājumam, kad nav vajadzīgs vispusējs un objektīvs spriedums par rakstnieku, bet tikai slēdziena motivācija sakarā ar kādu jau zināmu īpašību vai iepriekš uzstādītu domu. Pēc šā principa sevišķi krievi un vācieši neskaitāmās variācijās lūkojuši noteikt rakstnieka un viņa varoņu psihisko un sociālētisko ideju. Plašāk un vispusīgāk Rozītis rakstījis par Skalbi, apskatīdams viņu kā sirdsliriķi, īstenības sapņotāju, kurš tic saviem sapņiem ar bērna sirsnību, stāstījumu saturā un varoņu psiholoģijā pastrīpojot pazemīgas dvēseles ideālu, estētisko sāpju reliģiju. Bez šaubām, tas tā, jo šo domu pamatojumiem Skalbes darbi dod visbagātāko vielu. Bet ar kādu tiesību studijas autors viņu ierindo jaunromantiķos? Citētās vietas nedod nekāda iemesla pieskaitīt K.Skalbi kaut kādai grupai, kura stilistiski un idejiski nenes daudzmaz noteiktu pazīmju. Skalbe ar savu apbrīnojami individuālo psihi stāv pavisam tālu no izvirtuša reālisma, t.i. jaunromantisma.

Konkrētākās un noskaņotākās ir studijas 'Sāpju nemiers' J.Akurātera dzejas raksturojums un 'Baltais miers' par J.Jaunsudrabiņu. Tik liels pretstats starp šiem diviem rakstniekiem: viens - dvēseles nemiera, jaunatnīgu cīņu, aizraujošas un radoši postošas mīlas dzejnieks, sākumā patētiski skaļš protestētājs, vēlāk dziļa sāpju nemiera pārņemts, otrs - liels optimists mazajā pasaulē, kam 'bailes no plašuma un dziļuma' - tomēr abu indivuduālai būtībai Rozītis piegājis tuvu un bez liekas tendences. Zīmīgi, iztulkojumā un slēdzienos pareizi - abi apcerējumi jaunajā izdevumā ievietoti bez redzamiem grozījumiem, kurpretim, piem., Skalbes apraksts vairākās vietās papildināts - ar cildinošu raksturojumu ievadā, biogrāfiju 10-13. lpp., jaunāko darbu analīzi 39-42.lpp. Gan ne visai šie papildinājumi sakrīt ar agrāko domas gājienu, tā 'Daugavas viļņu' un 'Pēclaika' raksturojumam Rozītis iespraudis savas agrākās recenzijas, bet jūtamākos robus tie aizpilda.

Visvairāk grozījumu izdarīts studijā 'Kultūras slāpes' par V.Eglīti. Laiks ir dzesējis Rozīša subjektīvo entuziasmu attiecībā uz šo rakstnieku, un plašāka literāriska izglītība jūtami paasinājusi apcerētāja skatu. Te daži zimīgi korektīvi, piem., pirmā izdevumā 109.lpp. sacīts: Tagad viņš lielu vērību piegriež izteiksmes skaidrībai, radīdams pats savu klasiska miera un gaišredzības apgarotu stilu. Tās ir trešā posma raksturīgākās īpašības, kas Eglīti paceļ izsmalcināto un kulturālo Vakareiropas mākslinieku augstumos, padarot viņu par vienu no mūsu topošās renesanses priekšgājējiem. Tā pati vieta jaunā izdevumā: Tagad viņš sāk piegriezt vērību arī izteiksmei kas agrāk nebija novērojams. Tās ir trešā posma raksturīgākās īpašības, kas Eglīti paceļ pār viņa paša pagātnei un piešķir tam nemierīga meklētāja spalvu. Vēl dažas lapas puses tālāk Rozīša agrākais apgalvojums tāds, ka Eglītis radījis divus darbus, kas rāda, kurp latvju mākslai iet uz renesani, kamēr tagad šie paši darbi nosaukti vienkārši par pietiekoši vērtīgiem. Pavisam jaunajā redakcijā atlaista himna par ceļvedību uz jaunklacismu, hellēnismu un tamlīdzīgiem 'ismiem'. Tā ir ievērības cienīga atveseļošanās no subjektīvisma uz objektīvāku spriedumu, kas pašlaik tik nepieciešams mūsu rakstniecībai.

Vēl viens solis, un asinātam skatam kļūst skaidrs, ka objektam ir gan zināmas kultūras slāpes, bet nav stila kultūras. Nekatoties uz krietno korektīvu, apcerējums par Eglīti Rozīšam ir un paliek vājākais. Vainīga, jādomā, jautājuma nepareiza nostādīšana. Cik vientiesīgi ievadā izklausās rakstnieku grupējums kulturālos, puskulturālos un nekulturālos, ko visdedzīgāk sludināja daži rakstnieki ar Rozīti priekšgalā Valkā ap 1918.g., apstākļu izmesti šai provincē un arī juzdamies kā kādā provinces Olimpā. Vietām šī neliteratūrvesturiskā doma ieskanas arī 'Tālākos meklējumos'. Kā jau aizrādīts, šai nodaļā ietilpst gadījuma piezīmes par dažādiem rakstniekiem pat ar ģīmetnēm!, recenzijas par vienu otru grāmatu, ne meklējumi un pētījumi - tā ir literāriska hronika, kādu parasti publicē tikai pēc autora nāves un arī tikai tad, ja tā pieder ievērojamam rakstniekam. Citādi šāds materiāls gan palielina grāmatas apmēru, bet nepaceļ viņas satura vērtības. Tipogrāfiskā ziņā 'Kultūras slāpes' tagadējā ietērpā ir viena no glītāk izdotām latviešu grāmatām. (Rūdolfs Egle, 1924)

18.novembris 1918.
Pāvils Rozītis

Es dzirdu mūžību caur laikiem šalkojošu
Un tautas likteni kā bultu lidojošu,
Kad purpurs degošais pār galdiem lepni klāts
Un tautas griba, prāts tiek brīvi sludināts.
Tās ilgas degošās, kas bija sirdīs nestas,
Tiek visā pasaulē kā skaļas dziesmas mestas!
Dreb purpurs prieka pilns - viņš vēsta republiku,
Un Brāļu kapos sauc: 'Par viņu galvu liku,
Kad tautu plosīja baigs viņas ienaidnieks!
Par, Tevi, Latvija, mums nomirt bijis prieks,
Tu tagad ziedēsi tik brīva savā laimē
Un tava vieta būs tur - visu tautu saimē,
Kur naida nepazīs, - lai viņš uz laikiem mirst!'
Šo dienu svinīgo nekad mums neaizmirst-
Jo brīva Latvija caur tautas sāpēm tika,
Lai mūžos slava skan tev - Latvju Republika!


Atslēgas vārdi dzejolī: 'šalkojošs' varētu būt Raiņa šalkojošās priedes, bulta lidojošā Brastiņa pilskalnu aizstāvji, 'tautu saime' dažādās pasaulīgās virstruktūras un apakštruktūras, 'naids lai mirst uz laikiem' varētu būt Indijas Gandija nevardarbīgā filosofija. Bet 'purpurs, kurš vēsta republiku' latvju sarkanbaltsarkanais K.Ulmaņa karogs. Vārds 'brīvi' un 'dziesmas' ne tikai 1818.g. Dikļos teātrī un vēlāk dziesmā bet arī 1918.g. un Trešā Atmodā, kad janvāra barikāžu laikā lielāko grūtumu un upurus iznesa lietuvieši un poļi, viņu katoļu pretkomunistiskās brīvās, bultām līdzīgās domas. Poļi un lietuvieši un zaļo pret Daugavpils Hes cīņa Latvijā kā 'lūzuma punkti' parlamentārai demokrātijai.

Literatūrā P.Rozītis ienāca 1908./09.g. ar tulkojumiem K.Venceļa 'Neredzamās verdzības ķēdes', O.Vailda 'Estētiskais manifests' un 'Zvejnieks un viņa dvēsele', bet 1910.g. ar dzejoļiem un īsiem stāstiem, tēlojums 'Nodevējs?...', dzejolis 'Smieties un ciest...' dzejoļu krājums 'Kaijas'. Vēlāk viņa lirika apkopota krājumos 'Ziedu krūze' 1912.g., 'Zīļu rota' 1918.g., 'Skanošais laiks', 'Jaunavības tornis' abi 1919.g., 'Zobens un lilija' 1920.g., 'Mans korāns' 1923.g., 'Pie akas' 1927.g., 'Sarunas' 1936.g. Īsā proza apkopota krājumā 'Es un viņas' 1919.g., 'Celš uz paradīzi', 'Granātu ziedi', 'Nāves vižņi', 'Miglas svilpes' visi 1902.g., 'Portrejas' 1922.g., 'Krāces' 1925.g., 'Pret savu gribu' 1928.g., 'Mezgli' 1933.g., 'Skaidas' 1935.g. Rozītis rakstījis esejas, recenzijas, publicistiskus rakstus, tulkojis Longa romānu 'Dafnis un Hloja' 1920.g., V.Koroļenko 'Ļaunā sabiedrība' 1913.g., N.Krašeņiņņikova 'Pasaka par mīlu' 1914.g., bijis filmas 'Aizsprosts' 1940.g. scenārija līdzautors. Sarakstījis četrus romānus 'Divas sejas' 1921.g., 'Uguns ceļi' 1924.g., 'Ceplis' 1928.g. ekranizēts 1972.g. un 'Valmieras puikas' 1936.g., ekranizēts 1996.g. Pēdējais romāns 'Zemes prieks' 1937.g. palicis nepabeigts. Izdoti P.Rozīša kopotie raksti.

No Viestarta Rozīša atmiņām: Pēdējais mana tēva rakstītais darbs ir romāns 'Zemes prieks', ko sāka drukāt 1936.g. beigās visvairāk lasītajā pēcpusdienas laikrakstā 'Jaunākās Ziņas'. Katru darbdienas rītu tēvs cēlās piecos vai pat agrāk, lai uzrakstītu kādas divas vai trīs lapas tās pašas dienas avīzei. Ap septiņiem, pusastoņiem vajadzīgās lappuses bija uzrakstītas. Es, braucot uz lekcijām, tās aizvedu uz avīzes redakciju. Tramvajā es uzrakstīto izlasīju. Tā biju pirmais šī romāna lasītājs. Ja kādreiz tēvs rīta darbu bija veicis ātrāk un man līdz lekciju sākumam atlika laiks, uzrakstīto lasījām kopā ar autoru. Dzīves pēdējos gados stāstus un noveles tēvs parasti sacerēja, diktējot Almai. Viņa dzirdēto pierakstīja ar rakstāmmašīnu. Gandrīz vienmēr darbs bija gatavs vienā rakstīšanas reizē. Dzejoļus tēvs rakstīja, vietām pārlabojot uzrakstīto. Rakstīšanas laikā mūsu mājā vajadzēja būt absolūtam klusumam. To mēs visi arī stingri ievērojām. Un, lai vēlamais klusums būtu, tēvs negribēja mājā radioaparāta. Romānu 'Zemes prieks' tēvam neiznāca pabeigt. 1937.g. 17.febr. rītā radās kārtējais turpinājums avīzei. Mājās palika uzrakstīti tikai pāris vārdu, lai nākamajā rītā atkal varētu turpināt rakstīšanu. Šoreiz tie bija par tēva mīļāko varoni - Teni. Tie palika arī pēdējie vārdi, ko tēvs uzrakstījis: 'Otrā dienā jau viss Bigauņciems zināja, ka Liedagu Tenis pārradies.' 20.bebruāra rītā vairs romāna turpinājuma nebija.

Dzīves pēdējās stundas rakstnieks aizvada ārsta K.Haka prīvātklinikā Mežparkā, Ezermalas ielā 34.


Interesanti, ka manu vecvectēvu sauca Tenis. Zinām, ka Rozītis 1933.g. bija sava mātes brāļa Eduarda Cielēna bērēs Valmierā. Interesanti, ka Francis Cielēns (1888 - 1961) no tā paša Ciltskoka atzara tikās ar Teni 1939.g. Brīvzemnieku pagasta, 300 gadus vecā zirgu pasta Viesturu mājās. Visi sen veļu valstībā, lai uzzinātu sīkākas detaļas, īpaši par Liepas valdes priekšsēdātāju Pēteri Stuķi, ciltskoka saiti starp Rozīšiem, Cielēniem, Stuķiem, Bedrīšiem, Reinvaldiem. Stuķa iesvētību apsveikuma kartiņa manai vecaimammai glabājās pie manis mājās, zinām to ka valdes priekšsēdētājs, aizsargs P.Stuķis bēgdams no komunistiem vēlāk aizbraucis uz Angliju. Vieglāk ir atšifrēt Rozīša rakstniecības stilu, ar tādu manieri strādāja ne tikai Jaunākās Ziņas, arī mūsdienu Amerikas un Anglijas prestižo universitāšu profesori visbiežāk sevi ir jau pārdevuši, vai pat paši nodibinājuši izdevniecību. Arī mūslaiku Interneta Tviteris 'darbina' izdevējdarbību pašiem rakstītājiem to pat bieži neapzinoties, laikraksti gaida neformālu 'dzeltenu darbu', lai vēlāk varētu likt tieši tādu pašu pretī. Politika, tiesa un lasītāju kāri gaidītās...jaunākās ziņas. Viena lieta tomēr šai 'padzeltanajā vidē' ir laba - tas viss precīzi uzrāda Vakareiropas un Amerikas tirgus tendences, zīmolus un tajā pašā laikā cilvēku domāšanas tendences. Zinām arī ko Rozīša Valmieras puikas darīja Trešajā atmodā. Šajā reizē slēpās ne vairs mežā, bet paši piedalījās VAK, LNNK un Pilsoņu Kongresa sapulcēs - lai par to visu uzrakstītu skolas sacerējumā. Skaidrs, ka bija nepatikšanas no kompartijas ieceltiem skolu direktoriem un pat čekas tautfrontiešiem, bet Valmieras puikas nepadevās guvuši vasarās spēkus no Gaujmalas priežu sarkanām mugurām un peldoties ūdeņu straujajā Gaujā.





Pie akas.
Pāvils Rozītis



Sniedz man vienu malku veldzes
Tu no sava pilnā trauka,
Sirds lai nejūt sāpju smeldzes,
Pasaule lai top man jauka.

Es tad visos ceļu krustos,
Kas ir zemei pāri likti,
Vārdos, sirdī dziļi justos,
Tevi slavināšu dikti.

Skaistums tavs ja kādreiz vīstu
Un ja grumbas klātu seju,
Viņu vienmēr redzēs īstu
Tas, kas lasīs manu dzeju.

Pat ja vēlāk sirmus matus
Rādīs spogulis bez kauna,
Paver manī savus skatus -
Un tu atkal būsi jauna!

Ja tu tikai vienu lāsi
Man no pilnas krūzes dosi,
Dārgas balvas pūrā krāsi,
Mūžību sev iemantosi.

Bet, ja aiziešu es slāpēs
Prom no akas gaitu gausu,
Mana sirds vēl ilgi sāpēs,
Ka tu nēsā trauku sausu.

Dzīve kļūs tev jūga sakas,
Kamēr iešu tālus ceļus,
Naktīs raudāsi pie akas,
Dzirdot izslāpušus veļus.

Pasaule šajās dienās svin Berlīnes mūra krišanas 20 gadi bet īstā cīņa bija kompartijas dažādos spārnos Maskavā, tas ka Jeļcinam izdevās sagraut pučistus un atbrīvot Gorbačovu norāda ka 'Rietumnieciskie komunisti' bija nedaudz-nedaudz pārsvarā ko nevar teikt par Ķīnu. Latvijā līdz 1991.g. augusta pučam latvieši kā E.Brastiņa dievturi Aizlūdza par jūru pretīm sniedzot roku Skandināvijas valstīm. Pirms tam Daugavpilī zaļie matemātiķi rīko ekoloģiskas akcijas lai apturētu dūmu straumes no auto un rūpnīcām. Pulcējās zaļos vakaros, kuri atgādina pat tērbatniekus vakarus un Z.Mauriņas mūžizglītības ideālus, daži drosmīgie pie vietas kas paredzēta apludināšanai Daugavpils Hes ietvaros frontāli pozē kamerai ar Auseklīša t-kreklu un Amerikas Zemes draugu 'auseklīša latvisko variantu' biedra karti kabatā.

Tomēr laikā, kad topošā Francijas vēstniece tiek TV tuvplāna un Labvakar TV puiši ir ceļā uz popularitātes vilni čeka izraida Helsinkiešus uz Rietumiem kas sagrauj juridiskos pamatus 4. maija liberālai Latvijai un rada pamatus relatīvai Latvijas atpalicībai arī mūsdienās. VDK pati gribēja rietumu lielveikalus un auto, tos arī dabūja līdztekus tam, ka 80% Latvijā un Austrumeiropā 20 gadus balansē uz izdzīvošanas robežas. Rietumi dabūja pretī par 4.maija 'sarkanās Latvijas' atzīšanu brīvu pieeju mūsu tirgum, pat brīvu rīkošanos ar Ulmaņlaika baznīcas zemi ko nepieļautu Pilsoņu Kongress. K.Streipam un N.Muižniekam nāktos pie prof. H.Stroda nedaudz pamācīties latviešu vēsturi un tad piesūtīt liberālai presei rusofīlus ievadrakstus. Nav šaubu, ka tajā laikā daži Rietumu latvieši saņēma no Krievijas diplomātiem naudu par komunista A.Gorbunova reaminēšanu Latvijas Ceļa partijā, kamēr pirmajiem Atmodas iniciatoriem Pilsoņu Kongresam pat problemātiski bija iekļūt presē un radio piem. janvāra Barikāžu dienās.


Šeit vēl ieraksts blogā dažu citu mītu atspēkošanai: Tautas augstskolas tā ir strādniecība un vakarskolas vai arodskolas ievirze - īstenībā Dr. Gustavs Bjorkstrands no Abo Somijā aprāda nacionālos centienus, to ka 1868.g. tautskolu kustība Somijā radās kā protests rusifikācijai bet Dānijā pirms tam K.Flora skola 1864.g. kā protests iespējamai dāņu pārvācošanai.

Skolotāju darbs, tā ir mūžīgi nesekmīgu atzīmju likšana sliņķiem, īstenībā vēsturnieks Laimonis Liepnieks aprāda ka pāraudzināšana iespējama arī klasē, klases kaktā.

Un latviešu skolu vēsture tās ir dažas stundas, dažas klasītes apkvēpušā rijā, īstenībā Valmieras skolu vēsture uzrāda neskaitāmus doktora grādu ieguvējus un pat vairākus profesorus saistībā ar Valmieru.


Kā mācījušies mazie rencēnieši pirms simt gadiem, par to savā 1884.g. 19.aprīļa atskaitē skolu konventam ziņoja Burtnieku draudzes skolotājs Jānis Kaktiņš, kuram bija jāpārrauga pagastu skolas. Rencēnu skolā pavisam mācījās: 107 skolēni - 48 zēni un 59 meitenes. No tiem 35 pirmzemnieki 47 otrzemnieki un 25 skolu apmeklē jau trešo ziemu. Sekmju vērtējums pa priekšmetiem dots visai skolai kopīgs: krievu valodu mācās 4, vācu neviens. Bībelstāsti, galvas rēķini, tāfeles rēķini, pareizrakstība, dziedāšana - caurmērā labi, bet 8 lasa vāji. Katķisms, kaligrāfija glītrakstīšana, ģeogrāfija visumā labi. Itin labi dzied uz balsīm. Te nekas netika minēts par 'strāpes skolām' vasarās priekš tiem, kas paslinki bijuši ziemā, jo rencēniešos un burtnieciešos tādas neesot pastāvējušas. Toties par 'ēvarģēligu' uzvešanos uz zirņu kulītes klases kaktā gan viens otrs tika tupējis un uz garā klases beņķa nostiepts un kults, vai arī sestdienā uz māju atlaists tikai tad, kad zvaigznes iedegās. Pirms simt un vairāk gadiem. (Laimonis Liepnieks, 1983)




Bergs (Berg F.) Ferdinands, pedagogs. Dzimis 1825.g. Valmierā, miris 1887.g. Rīgā. Studējis zooloģiju Tērbatā. No 1859.g. Valmieras apriņķa skolas dabaszinātņu skolotājs, bet no 1860.g. līdz 1873.g. šīs skolas vadītājs. 1873.g. pārcēlies uz Rīgu, kur turpināja pedagoģisko darbu.

Ditmars (Ditmar W, F.C.v.) Voldemārs Fridrihs Kārlis, fon, jurists, dzimis 1794.g. Pērnavā, miris 1826.g. No 1812.g. līdz 1815.g. studējis filosofiju Tērbatā, pēc tam filoloģiju Kēnigsbergā, tieslietas Berlīnē un Heidelbergā. Dr.jur. 1817.g. No 1818.g. līdz 1819.g. privātdocents Vidzemes un romiešu tiesībās. Darbojies Pērnavas apriņķa tiesā. Pazīstams arī kā literāts.

Valters (Walter J.G.W.H.) Jūlijs Gvido Vilhelms Hermanis, filozofs, dzimis Valmierā 1841.g., miris Minsterē 1922.g. Ferdinanda Valtera dēls. Studējis filoloģiju, vēsturi un teoloģiju Tērbatā (1861 - 1867), filozofiju Jēnā, Leipcigā, Minhenē (1868 - 1871). No 1876.g. filosofijas profesors Kēnigsbergā, pensionējies 1913.g.

Valters (Walter P.U.F.) Pjērs Uvo Fridrihs, dzimis 1795.g. Valmierā. Studējis no 1813.g. līdz 1817.g. Tērbatā, 1819.g. Berlinē un Vircburgā. 1819.g. ieguvis Dr. med. grādu Tērbatā, 1831.g. Dr.chir. Kēnigsbergā. 1819.g. - 1834.g. praktizējies Valmierā, tad Tērbatas universitātē. No 1834.g. līdz 1859.g. profesors ginekoloģijā, sieviešu un bērnu slimībās. Pēc 25 darba gadiem universitātē piekopis ārsta praksi un dzīvojis Tērbatā. Miris 1874.g. Tērbatā.

Erdmanis (Erdman J.E.) Eduards Johans, dzimis 1805.g. Valmierā. Dr.phil. Filozofijas profesors Hallē. Miris 1892.g. Hallē. Pazīstams kā filosofijas vēsturnieks, Hēgeļa skolas pārstāvis. Studējis teoloģiju Tērbatā un Berlīnē. No 1829.g. līdz 1831.g. diakons, bet līdz 1833.g. mācītājs Valmieras draudzē. No 1836.g. Hallē filosofijas profesors. Sarakstījis filosofijas vēsturi 3 sējumos.

Valters (Walter C,F.M.A.) Ferdinands Kārlis Maksimilāns Antons, teologs, Dr. phil. Dzimis 1801.g. Valmierā. Studējis teoloģiju Tērbatā (1819.g. - 1822.) un Abo (1822.- 1823.), 1827.g. - 1828.g. studē Berlīnē (pie Šleiermahera un Hēgeļa) No 1833.g. līdz 1855.g. mācītājs Valmierā, 1855. - 1864. Vidzemes ģenerālsuperintendants. Bija Vidzemes skolotāju semināra, kas atradās Valmierā, izveidošanas iniciators. Miris 1869.g.

Harijs Bedrītis (1920 - 2009). Harijs bija mana tēva krustēvs - sportists slidotājs un bokseris Valmierā un par savu dzīvi teica, ka labākie gadi bijuši Ulmaņlaiki un ka ir īsts Valmieras puika jo Ciltskokā saradojies no mātes Emīlijas Stuķes puses ar Liepas pagasta Cielēniem un Rozīšiem. '2 brāļi Cielēni ieprecējās Stuķos' - tas ir teikums no mūsu Citskoka, kuru vēl pirms savas nāves 89 dzīves gadā paspēja pateikt Harijs, taču ne visas detaļas palika izzinātas - tagad pašiem jāmeklē sīkāki dati Liepas pagasta vēsturē, īpaši par Latvijas brīvvalsts laiku kad par Liepas pagasta priekšsēdētāju bija ievēlēts Pēteris Stuķis, kurš 'Liepas aizsargu apbruņojumā reģistrējies ar zirgiem'. No rakstnieka Pāvila Rozīša tiešā Ciltskoka Francis Cielēns un Elfrīda Cielēna piedalījās manas vecāsmammas un vecātēva kāzās 1939.g 25.dec. Anna Cielēna Citskokā ir Pāvila māte. No 1939.g. palikusi iesvētību kartiņa un foto - mans vecaistēvs Jānis Reinvalds Brīvzemnieku pagasta Viesturos ar aizsargiem, pat kopā ar Ozolu pagasta vecāko Kārli Dzeni. Bet vai starp viņiem nav arī 'bagātais Liepas saimnieks' Pēteris Stuķis kā viņu atcerējās un nosauca Harijs? Apsveikumu kartiņu uz iesvētībām manai vecaimammai Hertai Angelikai Bedrītei sūtījis ir tieši Pēteris Stuķis. Bet Citskoka ģeogrāfiskajā kartē parādās Liepas pagasta Pura Pilpi kur dzimis Pāvils Rozītis, Jaunauduļi, Vecauduļi un Stuķi: Lejas Stuķi, Kalna Stuķi, Jaunstuķi. Biogrāfiskie dati uzrāda Pāvilu Rozīti kā dzimušu saimnieka ģimenē un pašu Pāvilu, kurš cita starpā Bakū centies atrast pircēju savai mantai bet izjutis komunistu saimniecisko represiju. Tomēr, manuprāt, īstā Ciltskoka vēsturiskā saite ir Mārcis Bedrītis - Harija vectēvs ormanis Valmierā, Pēteris 'aizsargs ar zirgiem' un mans vecvecaistēvs Tenis Reinvalds nopircis pat senu, senu zirga pasta ēku un mans vectēvs aizsargs Jānis Artūrs kurš visu mūžu atcerējies 'kā peldinājis zirgus Krogzemju ezerā'. Bet šim stāstam par zirgiem ir arī otra puse - cara valdība deportējusi P.Rozīša tēvu Pēteri par it kā zirga zādzību - īstenībā, manuprāt, tās bija impēriskas cara spēles salauzt latviešu nacionālismu. Brīvības cena bija tāda, ka 1894.g. Pāvils ar māti zaudēja tēvu Pēteri un tēva mājas Purapilpas. Harijs Bedrītis izaudzis 12 bērnu ģimenē bija arī leģionārs vācu armijā un nācās zaudēt un izturēt krievu virskundzību, par karu viņš teica 'es nezinu kā es paliku dzīvs'. Mūsdienās aizsargi būtu vienīgie kuri pretotos okupācijai, Latvijas ārlietu ministrijā netrūkst tādu kas izdabā krieviem, īpaši t.s. krievu integrācijas jautājumā un aizsargi ir aizstāti ar zemessargiem.




Pāvils Rozītis dzimis 01.12.1889.g. Liepas pag. Purapilpos, saimnieka ģimenē, miris 20.02.1937.g. Rīgā, apbedīts 1.Meža kapos - rakstnieks, žurnālists. 1894.g. zaudējis tēvu un arī tēva mājas. Ar māti un māsām bērnību pavadījis Liepas pagasta Vecauduļos. Mācījies Liepas pagasta skolā, no 1901. līdz 1902.g. Valmieras pilsētas skolā, no 1902. līdz 1907.g. - Valmiera proģimnāzijā kopā ar R.Egli, J.Kārkliņu, L.Laicenu, N.Strunki, A.Švābi. No 1908.g. līdz 1909.g. mācījies skolotāju kursos Pēterpilī, no 1910. līdz 1914.g. studējis Maskavā A.Šaņavska Tautas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. No P.Rozīša studiju biedra A.Gobas atmiņām: Latvieši Šaņavskī bija ne tikai liela minoritāte, bet arī skaļākā. Un skaļākais vienmēr bija mūsu Rozītis. Pamanījis draugus, tur jau viņš nāk - paceltu galvu, smaidīgs, vienmēr optimistiski noskaņots, un smaids likās sakām, ka viņam nupat zināms kāds patīkams jaunums, kuru būs prieks noklausīties arī citiem. Tūlīt viņš spraudās grupiņā un kļuva par tās centru, par turpmāko sarunu virzītāju. Skatoties pēc grūti uzmināmiem cilvēka gara kustības likumiem, dažreiz Rozītis tūlīt stājās opozīcijā, labi vēl neapsvērdams, pret ko īsti vēršas. Viņam dažreiz patika būt opozicionāram tieši opozīcijas dēļ, lai varētu ar kādu pamatīgi 'izecēties', kā viņš teica, un tā vingrināties asprātībā, kas viņam ļoti patika. 1914.g. - 1915.g. P.Rozītis strādājis laikrakstā 'Juanākās Ziņas' un 'Līdums'. Pirmā pasaules kara gadus no 1915. līdz 1918.g. kopā ar citiem latviešu literātiem pavadījis Baku apkārtnē, bijis ierēdnis Baku naftas rūpnīcā, 1917.g. apprecējies. No Ā. Ersa apcerējuma: kā skaistāko Kaukāza pieredzējumu Rozītis arvien atcerējās gājienu pa Kaukāza Gruzīnu kara ceļu no Vladikaukāza līdz Tiflisai. Gājienu viņš veicis kopā ar rakstnieku Vainovski. Tur viņi iepazinušies ar mežonīgo kalnu dabu, savdabīgiem ļaudīm un kalniešu dzīves parašām. Otrs izceļojums no Baku Rozīti vedis pa Kaspijas jūru uz Persijas piekrasti. Kaukāzā redzētais un dzirdētais rakstniekam devis ierosinājumus vairākiem literāriem darbiem, kas uzrakstīti pēc atgriešanās Latvijā. Kaukāza iespaids atrodams dzejas krājumos 'Zīļu rota', 'Mans korāns', 'Zobens un Lilija', poēmā 'Jaunavības tornis', stāstu krājumos 'Nāves vižņi', 'Granātu ziedi', 'Ceļš uz paradīzi' un 'Miglas svilpes'. 1918.g. pavasarī Rozītis kuģī pa Kaspijas jūru un Volgu brauca mājup. Bakū, neatrazdams pircēju savai mantai, kā mēbelēm un virtuves piederumiem, jo sācies bija jau komunistu saimniecisko represiju laiks, viņš savu īpašumu aizvedis uz tirgu, bet kad arī tad neatradies pircējs, paklusām pazudis - lai mantu ņem, kam tā patīk. Ticis uz Latvijas zemes rakstnieks ar sievu Antoniju un mazo, uz rokām auklējamo dēlu Viestartu iebrauca Valkā. Kāds aizceļodams Rozītis Valmierā iekāpa vilcienā ar baltu panāmu galvā un sarkanu rozi pogu caurumā, tāds atgriezās Valkā.