Sanda Reinvalda publicistika

Šodien lasu bērnības atmiņu interviju ar Laimoni Liepnieku un brīnos kā viņš neatceras savus skolas laikus, es atceros gandrīz visus dialogus ar skolotājiem un klasesbiedriem, cita lieta ja pieredze ir negatīva, tad atmiņa to automātiski izslēdz lai cilvēks neiestigtu depresijā. Bet no kurienes tomēr Laimonim enciklopēdiskās vēstures zināšanas un bībeļu kolekcionēšana? Jā, viņš ir bijis ar talantu apveltīts no dzimšanas un labu atmiņu, lai gan tas šajā intervijas fragmentā neizskan. Bet izskan...kā vēzis viņam iekodis pirkstā un kā raustījis meiteni aiz bizēm...Manas bērnības atmiņas ar vecotēvu Jāni Epermani saistās ar to kā viņš veda rādīt savu Ulmaņlaika gotiņu fermu un vecomammu H.A.Bedrīti-Reinvaldi kā viņa mani iemācīja lasīt vienas vasaras laikā. Un atpūtai veda uz teātri un jūru. Vecaistēvs Jānis Reinvalds mēdza nozust savās technoloģiju darbnīcu telpās, un tad man nācās paganīt pat viņa tītarus, cūku un vēlāk kārtīgi pērties pirtī ar slotu...un nopērt vecamtēvam muguru. Kārtīgi Ulmaņlaika cilvēki - manās bērnības atmiņās. L.Liepnieks min, ka viņa tēvs ir dzimis 7 bērnu ģimenē Latgalē, interesanti ka man vecāmamma lopkopības pāraudze pie senatnes pētnieka H.Enzeliņa H.A.Bedrīte-Reinvalde, ir augusi 12 bērnu ģimenē, šeit pat Valmierā, privāta mēbēļu amatnieka ģimenē - lielas ģimenes ir arī Vidzemes raksturlielums. Bet skolas laiku mīlestība nav vēl nekas salīdzinot ar iemīlēšanos studiju gados, es tomēr neesmu savos skolas gados raustījis nevienu meiteni aiz bizēm. Tomēr 17 gadu vecumā ap 10 jaunieši nodziedājām manā pavadījumā uz ģitāras A.Čaka 'miglā asaro logs'...tad tā dziesma 1989.g. publiski izskanēja kā protesta himna padomiskumam. Pirms dažiem gadiem atradu mājās savu uzņemto foto Mazsalacā - skatos L.Liepnieks ādas jakā, tagad ekskursiju braucieni jauniešiem ir pa visu Eiropu, bet mēs toreiz bijām priecīgi aizbraukt uz Salacas upes krastu sestdienā, vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzi bija 'vēsturnieks ar enciklopēdiskām zināšanām'. Es vēlāk pieslējos Pilsoņu Kongresam, bet L.Liepnieks šķiet liberālai Tautas Partijai.




LAIMONIS LIEPNIEKS. Dzimis 1927.g. 13.aprīlī.
'...Man jau bērnībā mamma pārmeta,
ka es vairāk mīlot attālināties no citiem,
sēdēt istabā un rakāties pa papīriem, grāmatām...'

Saruna 1996.g. 17.janvārī radio Imanta ar raidījuma 'Kā klājas?' autori Klāru Arefjevu:

Šīs pārraides viesis ir unikāls cilvēks - vēsturnieks, novadpētnieks, kolekcionārs, senlietu pazinējs. Par viņu runā kā par cilvēku-enciklopēdiju, tā tas arī ir. Šis kungs ir viens no pazīstamākajiem, viens no populārākajiem cilvēkiem Valmierā, ja par popularitāti dēvējam paaugstinātu nepieciešamību pēc šī cilvēka klātbūtnes, darbības un zināšanām - LAIMONIS LIEPNIEKS.

- Vai Laimonis Liepnieks bieži ņem rokās Bībeli?

- Pareizāk sakot, nevis vienu, bet desmitiem, jo viens no maniem vaļaspriekiem ir Bībeļu kolekcionēšana, sevišķi vecās Bībeles, un, protams, kaut ko vācot un interesējoties, nevar paiet garām saturam. Esmu lasījis tās vairākās valodās, intereses pēc - latviski, vāciski, lejasvācu un augšvācu izloksnē, holandiski, krieviski, salīdzinot, kā tulkotāji strādājuši. Latviski - Glika pirmais tulkojums. Viņam ļoti skaista valoda, vēlāk tā tika izkropļota, bet sākotnēji 18.gs. vidū Glikam tā bija ļoti skaista.

- Kā jums liekas, vai Dievs jūs mīl? Vai esat laimīgs?

- Man jau pats vārds tāds - Laimonis. Ar šo vārdu, manuprāt, saistīta maza māņticība, jo esmu dzimis nevis 20.aprīlī, kā stāv rakstīts pasē, bet gan 13.datumā. Šīs skaitlis vismaz daļai latviešu ir tā saucamais velna ducis, tātad - it kā nelaimīgs skitlis. Mamma gan par to man nekad neteica, bet pasē tiku piereģistrēts 7 dienas vēlāk, lai izvairītos no šī skaitļa 13. Kaut gan rietumu tautām tas ir laimīgs skitlis, piemēram, Vācijā. Zinu kādu meiteni, kura nēsāja ķēdīti uz rokas, kas norādīja, ka viņa dzimusi 13.decembrī - tātad laimīgā datumā.

- Visiem zināms, ka esat dzimis tepat Valmierā. Kas bija jūsu vecāki?

- Mani vecāki nāk no divām Latvijas pusēm: tēvs no Latgales, Līvāniem, Dubnas krastiem, mammīte bija burtnieciete. Tēvs pēc kara dienesta atnāca uz Vidzemi, jo tajās mazajās zemēs un lielajās ģimenēs, kas Latgalē bija, viņi bija 7 bērni ģimenē, zemi nevarēja sadalīt. No 15 hektāriem, sadalot uz 7, nekas daudz nesanāk. Tad nu vecākie dēli devās pasaulē meklēt laimi. Mans tēvs jau jaunībā bija braucis uz plostiem Aiviekstē, pēc tam Daugavā; pārvietojies uz Vidzemi, viņš brauca pa Gauju. Un tā daudzus gadus. Tādēļ esmu valmierietis, piedzimu tur, kur līgo, priežu meži.

- Kāda bija jūsu bērnība, pusaudža gadi, ar ko vispār sākas bērnības atmiņas?

- Es tās varu fiksēt apmēram no trīs gadu vecuma. No pirmās dzīves vietas Skolas ielā es neatceros neko, jo mēs tur ilgi nedzīvojām. Otrā bija Dzirnavu, tagadējā Leona Paegles iela. Par to man jau kaut kādi miglaini priekšstati ir. Vasarās mani aizveda pie vecāsmammas uz laukiem Kārķu pagastā Valkas apriņķī. No turienes man tad arī sākas bērnības atmiņas. Savas mātes pirmo spilgtāko portretu atceros nevis no mājām, bet no tām reizēm, kad viņa atbrauca mani laukos apciemot. Ilgāku laiku nebiju viņu redzējis, viņa atbrauca, uzsauca man - es viņu neredzēju, biju ar muguru pret viņu, un vēl šodien man acu priekšā kā glezna viss viņas veidols, ko es redzēju tajā sekundē. Atliktu tikai pievienot rāmi, iesist naglu un pakārt šo gleznu pie sienas. Tā ir tā senākā bērnības atmiņa trīs gadu vecumā. Otrs spilgtākais notikums atmiņā, kā es iepazinos ar dzīvu vēzi Sedas upes krastā. Vecaistēvs pļāva sienu turienes tālajās pļavās, viņš uz veselu nedēļu brauca prom. Mērcot izkapts strīķi ūdenī, tajā iekniebās vēzis. Ielika to manā baltajā cepurītē, vēzis kustina savas spīles un man, protams, gribas pirkstu piebāzt. Seko negants bļāviens, un šī fotogrāfija vēl stingrāk iespiedusies atmiņā.

- Vai jūs atceraties, kad pirmoreiz iemīlējāties, kura bija tā izredzētā?

- Grūti pateikt, domāju, ka tā varētu būt kāda 4. klase. Bija tāda meitenīte ar bizītēm - Ligita Tauriņa. Tagad viņa nav šajā krastā, un es tiešām par viņu neko nezinu.

- Kā veidojās jūsu attiecības?

- Kā nu tur klasē var veidoties - pirmoreiz aiz bizēm jāparausta un tad jau - kāda reakcija. Bet tā skolas gadi ar laiku no atmiņas it kā izplūda, izzuda...


(Laimonis Liepnieks, 1996, radio Imanta)