Sanda Reinvalda publicistika

Šodien lasu vēsturnieka Laimoņa Liepnieka pētījumu par 1848.g. Vidzemes skolās, kur viņš apraksta konfliktu starp komercpadomnieku Krīgsmani un skolotāju Pēteri Vību. Paradoksāli bet Krīgsmans attēlots kā Vidzemes 'tautas kartes' aiztāvis un Baltijas vēstures mācīšanas aizstāvis bet Vība zemnieku ieredzēts skolotājs kā nepraša, cik noprotams Palestīnas kartes un Eiropas vēstures piekritējs. Šajā gadījumā nebūtu par sliktu mums mūsdienās būt kritiskiem pret šādu vēstures traktējumu - visticamāk Rencēnu īpašnieks gribējis sakompromitēt zemnieku vidū mīlētu latviešu tautas skolotāju pats uzdodamies par koloniālisma jūgā esošās tautas aizstāvi. Protams, dilemma starp reliģijām un zinātni pastāv - visticamāk ka arī tad puse iedzīvotāju ticējusi Dievam bet otra puse ļāvusies zinātnes izaicinājumam. Lai arī 1848.g. šķiet tālu pagātnē, mūsdienās politiķi arī bieži interesējās kā klājās Kembrižas Darvina evolūcijas teorijas piekritējiem skolās un kā klājas konservatīvai baznīcai. Pēdējais vārds tajā laikā bija skolas konventam un piem. klases telpā esošās ērģeles skolā bija tieši draudzes saziedotas. Komunistu laikos populāri bija 'slēgtie banketi' un skolās bērnu likteņus bieži izšķīra 'lēmumi aiz slēgtām durvīm'. Tā kā L.Liepnieka pētījumā minētais skolas konvents, manuprāt, ir bijis pat neliels demokrātijas iedīglis, lai gan tad tendēts uz skolas inventāra atjaunošanu un skolas remontu. Šajās dienās Latvijā slēdz vairākus desmitus skolu, demogrāfiskās krīzes dēļ - Eiropa par kuru reiz balsojām 'par' izrādījās vairāk vēlējās savu neejošo produkciju iepludināt Austrumeiropā, rezultātā vietējie baltiešu uzņēmumi bankrotēja un iestājās saimniecisks haoss. Bet ar katru gadu kļūstam tautsaimniecībā gudrāki un spējam saredzēt arī peļņu paši sev Baltijas reģionam, un šeit liela loma ir konservatīvām ģimenes vērtībām un tam, ka dēls manto tēva privātu uzņēmumu vai nu tas būtu piem. lauksaimniecības nozarē vai arī technoloģijās. Un tā būtu īpaša cieņa pret latviešu skolas vēsturi, skolās atskaņot baznīcas dziesmas ērģeļu pavadījumā.





Pēteris Vība līdztekus saviem daudzajiem baznīcas amatiem darbojas arī veselības kopšanas laukā, ilgus gadus veicot 'baku dēstītāja' pienākumus un bija pret bakām potējis ne vienu vien simtu savas draudzes muižu jaundzimušo. Viņa darbības laiks iekrita Vidzemei grūtos laikos, kad neražu dēļ trūkums ienāk arī Rencēnu un Burtnieku sētās. 1845.g. skolā mācības nenotiek, jo ne pagasti, ne vecāki nevar bērniem sagādāt skolas gaitām nepieciešamo uzturu. Šajā laikā skolotājs cenšas savus audzēkņus apmeklēt mājās, uzdodot un atprasot mācību programmā paredzēto. Novārtā pamestā skolas ēka prasīja lielāku remontu, un 1846.g. skolas konvents konstatēja, ka tā '...ir masīva un ērta, bet ar ķieģeļu grīdu, kas izdveš mitrumu un aukstumu. Arī guļamtelpas koka griesti ir sapuvuši un no dūmiem melni, ka tos nekādi vairs nevar nobalsināt', tādēļ 1847.g./48. mācību gada ziemā skolēni sanāca skolotāja dzīvojamā kambarī. Pēc gada skolai uzliek jaunu salmu jumtu, bet 1852.g. konvents ziņoja, ka tagad skolas ēka, 'kā jau senāk bijis, sastāv no divām daļām - vecākās un jaunākās puses, abas zem laba salmu jumta. Vecākajā daļā, kas celta no māla kleķa, atrodas guļamtelpa, otrā, jaunākajā daļā, plaša klases istaba ar gaišu blakustelpu. Kopš šī pavasara sliktās ķieģeļu grīdas vietā ielikta jauna grīda. Visā skolas namā tagad ir dubulti ziemas logi, bet lielo un bojāto krāsni vēl šajā gadā pārbūvēs. Skola atrodas labā vietā ar skaistu skatu uz ezeru, labi koptu lauku un dārzu vidū, iekšpusē tīra un kārtīga'. Skolas inventārā uzskaitīti nedaudz vairāk par 40 priekšmetiem, un tas raksturīgs vairumam tā laika draudzes skolu. Klases telpā atradās pozitīvs nelielas ērģeles, kas par draudzes saziedotajiem līdzekļiem bija iegādāts 1848.g., skapis mācību līdzekļu glabāšanai, trīs galdi un četri soli, viens no tiem skolotājiem, divas sienas tāfeles, četri tintes trauki, četri svečturi un pie tiem četras sveču šķēres, četrpadsmit šīfera tāfelītes skolēniem un virtuvē grāpis katls ēdiena vārīšanai. Citi trauki inventāra sarakstā nav minēti, no kā secināms, ka bļodiņas, karotes un nažus skolēni ņēmuši līdzi no mājām. Pavisam pieticīgi bija uzskates līdzekļi - viena Eiropas, viena Vidzemes un viena Palestīnas karte. Pēdējā bija obligāta katrā draudzes skolā, lai pamatīgi apgūtu bībelstāstus. Ar Vidzemes karti 1848.g. revīzjā skolas priekšstāvis, Rencēnu īpašnieks komercpadomnieks Krīgsmanis, bijis visai neapmierināts un izteicis domu, ka jāiegādā vienkāršāka 'tautas karte', bet, tā kā neviens no klātesošajiem revidentiem nav zinājis, vai tāda vispār ir izdota, tad šo jautājumu atstājuši neizlemtu. Arī Vidzemes vēstures zināšanas un pasniegšana Krīgsmani toreiz nebija apmierinājusi, jo Vība nepietiekami apgaismojis Baltijas vēsturi un zemnieku ieredzētajam skolotājam nācies uzklausīt laicīgā revidenta pārmetumus.(Laimonis Liepnieks, 1983)