Sanda Reinvalda publicistika

Harijs Bedrītis (1920 - 2009). Harijs bija mana tēva krustēvs - sportists slidotājs un bokseris Valmierā un par savu dzīvi teica, ka labākie gadi bijuši Ulmaņlaiki un ka ir īsts Valmieras puika jo Ciltskokā saradojies no mātes Emīlijas Stuķes puses ar Liepas pagasta Cielēniem un Rozīšiem. '2 brāļi Cielēni ieprecējās Stuķos' - tas ir teikums no mūsu Citskoka, kuru vēl pirms savas nāves 89 dzīves gadā paspēja pateikt Harijs, taču ne visas detaļas palika izzinātas - tagad pašiem jāmeklē sīkāki dati Liepas pagasta vēsturē, īpaši par Latvijas brīvvalsts laiku kad par Liepas pagasta priekšsēdētāju bija ievēlēts Pēteris Stuķis, kurš 'Liepas aizsargu apbruņojumā reģistrējies ar zirgiem'. No rakstnieka Pāvila Rozīša tiešā Ciltskoka Francis Cielēns un Elfrīda Cielēna piedalījās manas vecāsmammas un vecātēva kāzās 1939.g 25.dec. Anna Cielēna Citskokā ir Pāvila māte. No 1939.g. palikusi iesvētību kartiņa un foto - mans vecaistēvs Jānis Reinvalds Brīvzemnieku pagasta Viesturos ar aizsargiem, pat kopā ar Ozolu pagasta vecāko Kārli Dzeni. Bet vai starp viņiem nav arī 'bagātais Liepas saimnieks' Pēteris Stuķis kā viņu atcerējās un nosauca Harijs? Apsveikumu kartiņu uz iesvētībām manai vecaimammai Hertai Angelikai Bedrītei sūtījis ir tieši Pēteris Stuķis. Bet Citskoka ģeogrāfiskajā kartē parādās Liepas pagasta Pura Pilpi kur dzimis Pāvils Rozītis, Jaunauduļi, Vecauduļi un Stuķi: Lejas Stuķi, Kalna Stuķi, Jaunstuķi. Biogrāfiskie dati uzrāda Pāvilu Rozīti kā dzimušu saimnieka ģimenē un pašu Pāvilu, kurš cita starpā Bakū centies atrast pircēju savai mantai bet izjutis komunistu saimniecisko represiju. Tomēr, manuprāt, īstā Ciltskoka vēsturiskā saite ir Mārcis Bedrītis - Harija vectēvs ormanis Valmierā, Pēteris 'aizsargs ar zirgiem' un mans vecvecaistēvs Tenis Reinvalds nopircis pat senu, senu zirga pasta ēku un mans vectēvs aizsargs Jānis Artūrs kurš visu mūžu atcerējies 'kā peldinājis zirgus Krogzemju ezerā'. Bet šim stāstam par zirgiem ir arī otra puse - cara valdība deportējusi P.Rozīša tēvu Pēteri par it kā zirga zādzību - īstenībā, manuprāt, tās bija impēriskas cara spēles salauzt latviešu nacionālismu. Brīvības cena bija tāda, ka 1894.g. Pāvils ar māti zaudēja tēvu Pēteri un tēva mājas Purapilpas. Harijs Bedrītis izaudzis 12 bērnu ģimenē bija arī leģionārs vācu armijā un nācās zaudēt un izturēt krievu virskundzību, par karu viņš teica 'es nezinu kā es paliku dzīvs'. Mūsdienās aizsargi būtu vienīgie kuri pretotos okupācijai, Latvijas ārlietu ministrijā netrūkst tādu kas izdabā krieviem, īpaši t.s. krievu integrācijas jautājumā un aizsargi ir aizstāti ar zemessargiem.




Pāvils Rozītis dzimis 01.12.1889.g. Liepas pag. Purapilpos, saimnieka ģimenē, miris 20.02.1937.g. Rīgā, apbedīts 1.Meža kapos - rakstnieks, žurnālists. 1894.g. zaudējis tēvu un arī tēva mājas. Ar māti un māsām bērnību pavadījis Liepas pagasta Vecauduļos. Mācījies Liepas pagasta skolā, no 1901. līdz 1902.g. Valmieras pilsētas skolā, no 1902. līdz 1907.g. - Valmiera proģimnāzijā kopā ar R.Egli, J.Kārkliņu, L.Laicenu, N.Strunki, A.Švābi. No 1908.g. līdz 1909.g. mācījies skolotāju kursos Pēterpilī, no 1910. līdz 1914.g. studējis Maskavā A.Šaņavska Tautas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. No P.Rozīša studiju biedra A.Gobas atmiņām: Latvieši Šaņavskī bija ne tikai liela minoritāte, bet arī skaļākā. Un skaļākais vienmēr bija mūsu Rozītis. Pamanījis draugus, tur jau viņš nāk - paceltu galvu, smaidīgs, vienmēr optimistiski noskaņots, un smaids likās sakām, ka viņam nupat zināms kāds patīkams jaunums, kuru būs prieks noklausīties arī citiem. Tūlīt viņš spraudās grupiņā un kļuva par tās centru, par turpmāko sarunu virzītāju. Skatoties pēc grūti uzmināmiem cilvēka gara kustības likumiem, dažreiz Rozītis tūlīt stājās opozīcijā, labi vēl neapsvērdams, pret ko īsti vēršas. Viņam dažreiz patika būt opozicionāram tieši opozīcijas dēļ, lai varētu ar kādu pamatīgi 'izecēties', kā viņš teica, un tā vingrināties asprātībā, kas viņam ļoti patika. 1914.g. - 1915.g. P.Rozītis strādājis laikrakstā 'Juanākās Ziņas' un 'Līdums'. Pirmā pasaules kara gadus no 1915. līdz 1918.g. kopā ar citiem latviešu literātiem pavadījis Baku apkārtnē, bijis ierēdnis Baku naftas rūpnīcā, 1917.g. apprecējies. No Ā. Ersa apcerējuma: kā skaistāko Kaukāza pieredzējumu Rozītis arvien atcerējās gājienu pa Kaukāza Gruzīnu kara ceļu no Vladikaukāza līdz Tiflisai. Gājienu viņš veicis kopā ar rakstnieku Vainovski. Tur viņi iepazinušies ar mežonīgo kalnu dabu, savdabīgiem ļaudīm un kalniešu dzīves parašām. Otrs izceļojums no Baku Rozīti vedis pa Kaspijas jūru uz Persijas piekrasti. Kaukāzā redzētais un dzirdētais rakstniekam devis ierosinājumus vairākiem literāriem darbiem, kas uzrakstīti pēc atgriešanās Latvijā. Kaukāza iespaids atrodams dzejas krājumos 'Zīļu rota', 'Mans korāns', 'Zobens un Lilija', poēmā 'Jaunavības tornis', stāstu krājumos 'Nāves vižņi', 'Granātu ziedi', 'Ceļš uz paradīzi' un 'Miglas svilpes'. 1918.g. pavasarī Rozītis kuģī pa Kaspijas jūru un Volgu brauca mājup. Bakū, neatrazdams pircēju savai mantai, kā mēbelēm un virtuves piederumiem, jo sācies bija jau komunistu saimniecisko represiju laiks, viņš savu īpašumu aizvedis uz tirgu, bet kad arī tad neatradies pircējs, paklusām pazudis - lai mantu ņem, kam tā patīk. Ticis uz Latvijas zemes rakstnieks ar sievu Antoniju un mazo, uz rokām auklējamo dēlu Viestartu iebrauca Valkā. Kāds aizceļodams Rozītis Valmierā iekāpa vilcienā ar baltu panāmu galvā un sarkanu rozi pogu caurumā, tāds atgriezās Valkā.