Sanda Reinvalda publicistika

Pašlaik lasu vēsturnieka Laimoņa Liepnieka interviju, kurā viņš pasaka tieši: es ļoti mīlēju savā Dzīvē Valmieras vēsturi. Un pasaka vēl tiešāk par latviešu leģionāra likteni vācu armijā pēc kara: vairāki desmiti tūkstošu gribēja nokļūt Dzimtenē. Laimonis Liepnieks atzīstās arī savā 'izzinošā ziņkārībā' bērnībā par senu vecātēva monētu un secina 'vecumā viss fiksējas kā magnetafona lentē', tāpēc ir licis aiz auss visu ko dzirdējis no veciem cilvēkiem. Liepnieks Dzīvē ir bijis 'trešā ceļa' Diplomātiskā ceļa gājējs, jo nekritizē tos leģionārus kuri pārgāja Amerikāņu zonā un vēlāk trimdā drosmīgi piketēja pie vēstniecībām vai arī sūtīja vēstules kongresmeņiem par Dekolonizāciju. Liepnieks negāja arī nacionālā partizāna ceļu, jo zināja ka Baltijas armija neeksitē un krievu melorācija vēlāk nopostīs nacionālo partizānu mājas, ja viņi no meža nepārnāks savās mājās. Vienīgais, kas būs un tiešām - tā arī bija, tas būs Liepnieka privātā muzejā akmens cirvis no 2.g.t. p.m.e. kas liecinās par Latgaļu tēva cilts stiprumu pie Dubnas. Intervijas par karu ir cietsirdīgas, taču Liepnieka iedotais šinelis jaunajai māmiņai to cenšas 'nodzēst', pat vēl vairāk - viņš nosauc vārdā un uzvārdā to savu karabiedru kurš jaunajai māmiņai atdevis savu amerikāņu segu. Šeit Liepnieks sevi parāda kā skolotājs-audzinātājs, jo skolā ikdienu ir tādi brīži, kuri prasa Cilvēcisko attiecību psicholoģiju un labestību vairāk kā atmiņas testu iekaltām zināšanām. Vissāpīgāk intervijā ir lasīt fragmentu par viņa igauņa un lietuvieša drauga bojāeju no dizentērijas filtrācijas nometnē, visticamāk padomiskās nabadzības dēļ. Nepiepildījās aizsargu sapnis par Baltijas armiju, bet svešiem Baltiešu liktenis ir licies maznozīmīgs. Vai baltieši zem savas laulības gultas lika akmens cirvi, lai dzimtu dēli karavīri, dzimtu un māju turpinātāji? Jā, droši vien tā bija. Un tas ir koloniālisms ka krievu melorācija šos akmens cirvja simbolus un mājas nevērīgi iznīcināja tāpat kā Staburagu, vienu no gadsimtiem mitrojoša avota pie Daugavas.





- Ja tas nav pārāk sāpīgi, pastāstiet par dzīvi nometnē.

- Dzīve nometnēs bija visur vienāda. Grūtākais laiks - kamēr mūs savāca un sūtīja no nometnes uz nometni. Tur nebija nekādu telšu, bija pavasaris, mēs gulējām dubļos. Pa dienu karsta saulīte, var sauļoties, bet pa nakti šinelis iesalst ledus kārtiņā. Toreiz saķēru arī savu reimatismu, kas mani arī tagad neliek mierā. Kad atgriezos mājās, dakteris mani mierināja: tagad viss būs labi, šito tu atcerēsies vecumā. Nu tā arī ir.


- Kāds bija atpakaļceļš?


- Mēs jau bijām norūdīti nometņu un kara grūtībās, tā ka vairs jau neviens nečīkstēja. Atpakaļceļš sākās vasaras otrajā pusē no Marseļas nometnes. Ļoti labi apgādāti, ekspreša ātrumā izbraucām cauri Francijai, un tad, kad pārbraucām demarkācijas līniju Vitenbergā pie Elbas, bija pirmā filtrācijas nometne. Te nu mēs redzējām, ar ko atšķiras austrumi no rietumiem. Pirmkārt, atņēma visu, kas mums bija, izņemot to, kas mugurā. Ja kādam bija lieks šinelis, noņēma arī to. Sākās dizentērija, tīfs, jo Vitenbergā vai uz katras trešās mājas durvīm bija uzraksts 'Vorsichtig!' vai 'Achtung! Tipfus, Disenterie!' Uzmanību! Tīfs, dizentērija! Daudzi mira. Mēs tur bijām gan latvieši, gan igauņi. Vienu nakti man pa labi nomira igaunis, pēc tam pa kreisi gulošais lietuvietis. Sekoja filtrācijas nometne Brestā. Kad mūs no turienes palaida mājās, iedeva kukuli maizes, vienu spaini sausiņu uz trim cilvēkiem, katram divas ēdamkarotes cukura un mazu papīra gabaliņu, uz kura uzrakstīts, kas tu esi, no kurienes esi atbrīvots, tā bija tā saucamā pase. Visi dokumenti bija atņemti. Ej vai kājām uz Latviju! Par laimi, Latvija nav tālu, katrs centās tikt mājās, kā verādems. Tie bija vairāki desmiti tūkstošu gribētāju nokļūt dzimtenē. Visi viņi mitinājās zem klajas debess. Tas bija jau oktobra mēnesis, auksts. Spēcīgākie jau vienmēr sev labākās vietas izkaroja gan vagonos, gan uz vagonu jumtiem. Te jau nevarēja runāt par kaut kādām biļetēm un kārtību. Tā mēs virzijāmies mājup. Visspilgtākais atmiņu fragments - kāda sieviete, kura stāvēja pie sarkanu ķieģeļu sienas vasaras kleitiņā par spīti oktobrim, jo visā, kas bijis mugurā, viņa bija ievīstījusi savu bērniņu. Viņas vīrs savulaik bija evakuēts uz Vāciju, viņa tika atgriezta atpakaļ, mēs atdevām viņai, ko nu katrs varēja atdot - es atdevu šineli, mans karabiedrs Hugo Celmiņš - amerikāņu segu. Citādāk mēs viņai palīdzēt nevarējām...


- Kā un kad sākās jūsu interese par vēsturi, mākslu, kultūru, senlietām? Kas šo interesi veicināja?


- Ļoti grūti pateikt. Man jau bērnībā mamma pārmeta, ka es vairāk mīlot attālināties no citiem, sēdēt istabā un rakties pa papīriem, grāmatām utt. Varbūt ierosme pētīt vēsturi man radās laukos pie vecātēva. Es biju ziņkārīgs. Piemēram aradu viņa ēvelsola atvilktnē, kur jau nu visādi tādi krāmiņi tiek glabāti, senu monētu. Tad, kad sāku to pētīt un prasīt, viņš saka - jā, tā man ir no Ķekavas, no pirmā pasaules kara. Rokot ierakumus, atradām veselu krūzīti, un kareivji savā starpā sadalīja šīs krūzītes saturu. Es ļoti mīlēju Valmieras vēsturi un liku aiz auss visu, ko dzirdēju no veciem cilvēkiem. Tajā vecumā viss fiksējas kā magnetafona lentē. Noklausītās leģendas un nostāsti man vēl tagad labā atmiņā. Un tā pamazām, aktīvāk varbūt no kāda 1950.g., kad nebija nekādu gidu un pavadoņu, man gadījās vadīt ekskursijas, liekot lietā to, ko zināju. 1962.g. sāku strādāt Valmieras novadpētniecības muzejā, paralēli - skolā.



- Vērtīgākais, dārgākais eksponāts jūsu mājas muzejā.



- Tas ir akmens cirvis no manas senču dzimtās puses. Tur ir tāda lielāka upe Dubna, tai pieteka labajā krastā - Oša, un šīs Ošas krastos kādreiz piecdesmitajos gados meliorācijas darbu rezultātā izsviests akmens cirvis. Tas attiecas apmēram uz 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, un tas ir nācis no tēva dzimtās puses.



(Laimonis Liepnieks, radio Imanta, 1996)

Vēl viena intervija ar Valmieras vēsturnieku Laimoni Liepnieku Latvietis Latvijā un Brīvās Latvijas stilā par latviešu leģionāru likteņu skaidrojumu. Tikai šoreiz ir vairāk 'politisko personāžu'. Laimonis Liepnieks netieši kritizē Franciju, Kanādu, Angliju pasakot, ka 'šīm valstīm bija savas intereses'. Latvietis Latvijā un Brīvās Latvijas slejās vairāk ir nodevas Rietumu liberālai demokrātijai, ar PBLA foto pirmajā lapaspusē, tie ir cilvēki kuri ikdienā ir 'informācijas plūsmas' kontrolētāji, visbiežāk ministriju līmenī. Taču Liepnieks kritizē arī krievu Kuzņecovu, par viņa 'dzimtenes ļoti lielo' skatījumu. Tāds patiess ir Valmieras puika Liepnieks, kurš ilgojās vienlaicīgi arī pēc Latgales bērzu skaistuma. Ļoti negribējās intervijā lasīt par latviešu puikām vārdu 'aizklīda pasaulē' bet tāda ir vēsturnieka sūtība - kritisks, neizskaistināts vēstures vērtējums. Paši latvieši vainīgi, ka nebija Baltiešu armijas un Vienotības, faktiski Ulmaņlaika Ārlietu ministrijā Baltijas valstu departaments ir bijis vairāk formāls. Vai mūsdienās nav līdzīgi? Latvija Nato tika uzņemta bez iedzīvotāju referenduma un Eiropas Savienības referenduma anketai vispār nepastāvēja Baltijas un Skandināvijas valstu Savienības alternatīvas, vairumam latviešu, manuprāt, pietiktu ar Šveices stila neatkarību un Šveices sienas pulksteni mājās kā manam vecamtēvam. Šveices valstiskums nav utopija, vēl jo vairāk tāpēc, ka patiešām 10 min. gājiena attālumā no manas mājas ir tuvu pie 10 bankām, tikai to pārvaldnieki diezin vai ir paši latvieši. Kā sagāžas piem. viena liberālā banka Anglijā, sekas jūtam arī Latvijā. Laimoņa Liepnieka intervijā vairāk varēja būt par 1935.g. - 1940.g. gadiem, kad pasaule ignorēja komunistisko postu, kas kopumā radīja 100 miljonu upuru pasaulē - skolās Eiropā daudz tiek kritizēts fašisms bet piem. Staļins un Šustins paliek netiesāti. Intervijas 'gaišā puse' ir Valmieras slidotāju un soļotāju pieminēšana, man mājās ir avīžu izgriezumi-foto ar slidotājiem brāļiem Bedrīšiem - manas vecāsmammas brāļiem, un avīzes ar maniem rezultātiem Daliņa fonda organizētā soļošanā, Rīga - Valmiera. Valmieras izglītības un Valmieras puiku sekmes sportā un stingra latviska stāja ir pirmā vietā, tikai pēc tam seko bieži politizēts skolas diploms. Intervijas 'traģiskā puse' ir kara pielīdzināšna 'mašinērijai' kura burtiski ierauj tautas, valstis un cilvēkus, nevainīgus bērnus, pat bērnudārza pagrabā noslēpušos. Mūsdienās karš pret Afganistānu un Irāku, tiek pielīdzināts kā kārš pret visu Islama pasauli, kaut ASV prezidents B.Obama šo 'mašinēriju' vairāk apzinātos.




- Kuri bija jūsu jaunības gadu elki, varoņi, cilvēki, kuri bija uzmanības centrā?

- Pirmskara elki visiem tā laika pusaudžiem un pieaugušajiem bija vienādi - personas, par kurām runāja visa Latvija: Alfons Bērziņs - mūsu ātrslidotājs, mūsu pašu valmierietis Jānis Daliņš, mūsu netāls kaimiņš Adalberts Bubenko - soļotājs, jo Valmiera jau kļuvusi slavena ar šīm disciplīnām. Pagājušā gadsimta beigās nodibinājās riteņbraucēju biedrība un vēlāk izvērsa ļoti plašu darbību, pēc tam soļošana, kur mums jau ir vesela plejāde - gan Alfrēds Dūrens, gan brāļi Bubenko, Daliņš, Rūdolfs Zirdziņš. Mēs sekojām, kas notiek sportā Valmierā un kā mūsējie aiziet pasaulē. Tātad pārsvarā sportisti bija tie, kas deva Valmierai tās tālo skanējumu.


- Četrdesmitie gadi...Pastāstiet par to, ko jūs pārdzīvojāt kara laikā.


- Karš mums, jauniešiem, toreiz pienāca visiem vienādi, jo tas, kas būs, bija labi redzams, īpaši tiem, kas bija manā vecumā un vecāki. Pamazām šī kara mašinērija mūs ierāva vienu aiz otra. Es toreiz mācījos Valmieras ģimnāzijā, un vasarā, protams, bija kaut kur jāstrādā. Strādāju Dzērbenes mežos, mizoju tā saucamo papīrmalku, kuru vāca rūpniecības ādu ģērvielām, tas bija izdevīgs un ienesīgs darbs. Vācu okupācijas laikā par nevērtīgajām vācu markām neko jau nevārēja nopirkt, bet to, ko dabūja natūrā - degvīnu, zivis - varēja realizēt. Tas bija papildu atbalsts papildu kartiņu sistēmai, lai nopirktu kaut ko no pārtikas. Tad darba vietas mainījās - gan Smiltenē, gan Piebalgā, vēl kaut kur citur. Un pēkšņi sekoja totāla mobilizācija 1944.g. augustā. Man toreiz bija 17 gadu. Ņēma gan vecus, gan jaunus, gan visjaunākos, pat tādus, kurus citur neņēma, no Valmieras, Valkas, Cēsu, Madonas, Rīgas, Cēsu apriņķa. Izpalika tikai Latgale, jo tā jau bija padomju armijas ieņemta, Kurzemi vēl toreiz neskāra. Tā nonācu gaisa aizsardzības palīgspēkos Rīgā. Sekoja apmācības - ļoti intensīvas, smagas, bet no vīrieša viedokļa ļoti lietderīgas. Tiem zēniņiem, kuri šodien staigā pa ielām, rokas kabatās sabāzuši, tagad tas būtu kaut kas neiedomājams. Disciplīna bija militāra, un puiši mācēja sevi parādīt, nest. Pēc tam sekoja Rīgas atstāšana, mums jau bija lieli zaudējumi, uzlidoja padomju bumbvedēji, meta bumbas tieši uz mūsu kazarmām, daudz zēnu gāja bojā, turpat pussimts, tad atkāpšanās uz Kurzemi, pēc tam Vāciju.


- Vai bija vēl kādi no Valmieras?


- Jā, man zināmi kādi pāris desmiti, kas šeit dzīvo. Daudzu mūsējo nav vairs šeit, tie ir viņējā krastā.


- Karš jau gāja uz beigām?


- Jā, tādēļ aizsargājām pilsētas no amerikāņu, angļu bumbvedēju uzlidojumiem, beigās nonācu Vestfālē, Rietumvācijā, kur tā Anglija bija tuvāk, un uzlidojumi bija drausmīgi. Visi parasti runā un piemin Drēzdeni, tas tāds simbols - kultūras pilsētu sagrāva, bet tāpat jau cieta arī citas pilsētas. Nācās piedalīties ne tikai to aizsargāšanā, bet arī civiliedzīvotāju glābšanā. Pēc bombardēšanām bija jānes no pagrabiem ārā tur ieslodzītie. Prātā palicis, kā glabām kādu bērnudārzu. Vecāki apkārt stāvēja un gaidīja - vai manējo iznesīs no applūdušā pagraba. Protams, iznesa tikai mazu daļu. Pēc tam nāca amerikāņu gūstniecība - vispirms Vācijas teritorijā, pēc tam Holandē, Beļģijā, tālāk uz Franciju, nonākot pašos Francijas dienvidos Marseļā.



- Cik ilgu laiku jūs pavadījāt nometnēs?



- No aprīļa līdz augustam. Pēc tam uzvarētāju valstu komisija aicināja gūstekņus iesaistīties darbos. Katrai no šīm valstīm bija savas intereses. Francija vervēja ārzemnieku leģionu, lai turpinātu cīņu Indoķīnā, kura bija nemierīga, Alžīrijā, Senegalā, Madagaskarā, savas intereses bija beļģiem - lēts darbaspēks ogļu raktuvēm, Kanādai - cirst mežus, Anglijai - darbiem kūdras purvos, kur paši vietējie ne visai gribēja iet, tā latvieši izklīda, viņiem nebija citas izejas. Par dzīvi nometnēs nevarēja sūdzēties, tur nebija tā, kā, piemēram, rakstīja par krievu nometnēm. Ar pārtiku bijām nodrošināti, kaut arī augošs organisms jau prasa daudz, badā neviens nenomira. Tad zēni sāka pieteikties dažādos virzienos - kur nu kurš aizklīda pasaulē. Bija arī padomju armijas pārstāvis, kurš aicināja atgriezties dzimtenē. Par šo vārdu zēni ņirgājās, jo saprata to, ka šī dzimtene ir ļoti liela - no Rīgas līdz Vladivostokai. Tad nu kapteinim Kuzņecovam uzprasījām - uz kurieni? Viņš nevarēja atbildēt. Es atzīstu viņa godīgumu, jo viņš to nezināja. Solīja noskaidrot, un, kad nākamreiz mums teica, ka brauksim uz Latviju, mēs parakstījāmies uz atgriešanos mājās, jo Latvijas baltie bērzi tur, svešumā, arvien stāvēja atmiņā.


- Jums ir pavecies.


- Mums tiešām paveicās, jo bijām pirmais ešelons. Pārējie, kuri atgriezās vēlāk, aizbrauca gan uz Karagandu, uz ogļu šahtām, un tikai pēc vairākiem gadiem tika mājās.



(Laimonis Liepnieks, 1996, radio Imanta)

Šodien lasu bērnības atmiņu interviju ar Laimoni Liepnieku un brīnos kā viņš neatceras savus skolas laikus, es atceros gandrīz visus dialogus ar skolotājiem un klasesbiedriem, cita lieta ja pieredze ir negatīva, tad atmiņa to automātiski izslēdz lai cilvēks neiestigtu depresijā. Bet no kurienes tomēr Laimonim enciklopēdiskās vēstures zināšanas un bībeļu kolekcionēšana? Jā, viņš ir bijis ar talantu apveltīts no dzimšanas un labu atmiņu, lai gan tas šajā intervijas fragmentā neizskan. Bet izskan...kā vēzis viņam iekodis pirkstā un kā raustījis meiteni aiz bizēm...Manas bērnības atmiņas ar vecotēvu Jāni Epermani saistās ar to kā viņš veda rādīt savu Ulmaņlaika gotiņu fermu un vecomammu H.A.Bedrīti-Reinvaldi kā viņa mani iemācīja lasīt vienas vasaras laikā. Un atpūtai veda uz teātri un jūru. Vecaistēvs Jānis Reinvalds mēdza nozust savās technoloģiju darbnīcu telpās, un tad man nācās paganīt pat viņa tītarus, cūku un vēlāk kārtīgi pērties pirtī ar slotu...un nopērt vecamtēvam muguru. Kārtīgi Ulmaņlaika cilvēki - manās bērnības atmiņās. L.Liepnieks min, ka viņa tēvs ir dzimis 7 bērnu ģimenē Latgalē, interesanti ka man vecāmamma lopkopības pāraudze pie senatnes pētnieka H.Enzeliņa H.A.Bedrīte-Reinvalde, ir augusi 12 bērnu ģimenē, šeit pat Valmierā, privāta mēbēļu amatnieka ģimenē - lielas ģimenes ir arī Vidzemes raksturlielums. Bet skolas laiku mīlestība nav vēl nekas salīdzinot ar iemīlēšanos studiju gados, es tomēr neesmu savos skolas gados raustījis nevienu meiteni aiz bizēm. Tomēr 17 gadu vecumā ap 10 jaunieši nodziedājām manā pavadījumā uz ģitāras A.Čaka 'miglā asaro logs'...tad tā dziesma 1989.g. publiski izskanēja kā protesta himna padomiskumam. Pirms dažiem gadiem atradu mājās savu uzņemto foto Mazsalacā - skatos L.Liepnieks ādas jakā, tagad ekskursiju braucieni jauniešiem ir pa visu Eiropu, bet mēs toreiz bijām priecīgi aizbraukt uz Salacas upes krastu sestdienā, vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzi bija 'vēsturnieks ar enciklopēdiskām zināšanām'. Es vēlāk pieslējos Pilsoņu Kongresam, bet L.Liepnieks šķiet liberālai Tautas Partijai.




LAIMONIS LIEPNIEKS. Dzimis 1927.g. 13.aprīlī.
'...Man jau bērnībā mamma pārmeta,
ka es vairāk mīlot attālināties no citiem,
sēdēt istabā un rakāties pa papīriem, grāmatām...'

Saruna 1996.g. 17.janvārī radio Imanta ar raidījuma 'Kā klājas?' autori Klāru Arefjevu:

Šīs pārraides viesis ir unikāls cilvēks - vēsturnieks, novadpētnieks, kolekcionārs, senlietu pazinējs. Par viņu runā kā par cilvēku-enciklopēdiju, tā tas arī ir. Šis kungs ir viens no pazīstamākajiem, viens no populārākajiem cilvēkiem Valmierā, ja par popularitāti dēvējam paaugstinātu nepieciešamību pēc šī cilvēka klātbūtnes, darbības un zināšanām - LAIMONIS LIEPNIEKS.

- Vai Laimonis Liepnieks bieži ņem rokās Bībeli?

- Pareizāk sakot, nevis vienu, bet desmitiem, jo viens no maniem vaļaspriekiem ir Bībeļu kolekcionēšana, sevišķi vecās Bībeles, un, protams, kaut ko vācot un interesējoties, nevar paiet garām saturam. Esmu lasījis tās vairākās valodās, intereses pēc - latviski, vāciski, lejasvācu un augšvācu izloksnē, holandiski, krieviski, salīdzinot, kā tulkotāji strādājuši. Latviski - Glika pirmais tulkojums. Viņam ļoti skaista valoda, vēlāk tā tika izkropļota, bet sākotnēji 18.gs. vidū Glikam tā bija ļoti skaista.

- Kā jums liekas, vai Dievs jūs mīl? Vai esat laimīgs?

- Man jau pats vārds tāds - Laimonis. Ar šo vārdu, manuprāt, saistīta maza māņticība, jo esmu dzimis nevis 20.aprīlī, kā stāv rakstīts pasē, bet gan 13.datumā. Šīs skaitlis vismaz daļai latviešu ir tā saucamais velna ducis, tātad - it kā nelaimīgs skitlis. Mamma gan par to man nekad neteica, bet pasē tiku piereģistrēts 7 dienas vēlāk, lai izvairītos no šī skaitļa 13. Kaut gan rietumu tautām tas ir laimīgs skitlis, piemēram, Vācijā. Zinu kādu meiteni, kura nēsāja ķēdīti uz rokas, kas norādīja, ka viņa dzimusi 13.decembrī - tātad laimīgā datumā.

- Visiem zināms, ka esat dzimis tepat Valmierā. Kas bija jūsu vecāki?

- Mani vecāki nāk no divām Latvijas pusēm: tēvs no Latgales, Līvāniem, Dubnas krastiem, mammīte bija burtnieciete. Tēvs pēc kara dienesta atnāca uz Vidzemi, jo tajās mazajās zemēs un lielajās ģimenēs, kas Latgalē bija, viņi bija 7 bērni ģimenē, zemi nevarēja sadalīt. No 15 hektāriem, sadalot uz 7, nekas daudz nesanāk. Tad nu vecākie dēli devās pasaulē meklēt laimi. Mans tēvs jau jaunībā bija braucis uz plostiem Aiviekstē, pēc tam Daugavā; pārvietojies uz Vidzemi, viņš brauca pa Gauju. Un tā daudzus gadus. Tādēļ esmu valmierietis, piedzimu tur, kur līgo, priežu meži.

- Kāda bija jūsu bērnība, pusaudža gadi, ar ko vispār sākas bērnības atmiņas?

- Es tās varu fiksēt apmēram no trīs gadu vecuma. No pirmās dzīves vietas Skolas ielā es neatceros neko, jo mēs tur ilgi nedzīvojām. Otrā bija Dzirnavu, tagadējā Leona Paegles iela. Par to man jau kaut kādi miglaini priekšstati ir. Vasarās mani aizveda pie vecāsmammas uz laukiem Kārķu pagastā Valkas apriņķī. No turienes man tad arī sākas bērnības atmiņas. Savas mātes pirmo spilgtāko portretu atceros nevis no mājām, bet no tām reizēm, kad viņa atbrauca mani laukos apciemot. Ilgāku laiku nebiju viņu redzējis, viņa atbrauca, uzsauca man - es viņu neredzēju, biju ar muguru pret viņu, un vēl šodien man acu priekšā kā glezna viss viņas veidols, ko es redzēju tajā sekundē. Atliktu tikai pievienot rāmi, iesist naglu un pakārt šo gleznu pie sienas. Tā ir tā senākā bērnības atmiņa trīs gadu vecumā. Otrs spilgtākais notikums atmiņā, kā es iepazinos ar dzīvu vēzi Sedas upes krastā. Vecaistēvs pļāva sienu turienes tālajās pļavās, viņš uz veselu nedēļu brauca prom. Mērcot izkapts strīķi ūdenī, tajā iekniebās vēzis. Ielika to manā baltajā cepurītē, vēzis kustina savas spīles un man, protams, gribas pirkstu piebāzt. Seko negants bļāviens, un šī fotogrāfija vēl stingrāk iespiedusies atmiņā.

- Vai jūs atceraties, kad pirmoreiz iemīlējāties, kura bija tā izredzētā?

- Grūti pateikt, domāju, ka tā varētu būt kāda 4. klase. Bija tāda meitenīte ar bizītēm - Ligita Tauriņa. Tagad viņa nav šajā krastā, un es tiešām par viņu neko nezinu.

- Kā veidojās jūsu attiecības?

- Kā nu tur klasē var veidoties - pirmoreiz aiz bizēm jāparausta un tad jau - kāda reakcija. Bet tā skolas gadi ar laiku no atmiņas it kā izplūda, izzuda...


(Laimonis Liepnieks, 1996, radio Imanta)

Rigasche Stadtblatter Nr. 43-51 1893.g. publicēja Vilhelma Heines piezīmes Valmieras skolu vēsturei, kurās viņš ieskicē Valmieras jauniešu došanos 'vētrainajā Dzīvē'. Toties ar labu zināšanu bagāžu un Vilhelma Heines prāt uzticību starp jauniešiem, vecākiem un skolotājiem. Heine daudz neko neraksta ne par ķildām, nedz par zinātnes finansēšanu, kura visos laikos ir elitāra nodarbe augstākai sabiedrībai un savā darbā nosauc virkni akadēmiķus doktorus un profesorus no Valmieras, tādējādi idealizējot 1790.g. - 1854.g. Valmieras skolas vidi. Kāpēc to nedarīt, ja pats dzimis 1871.g. apriņķa skolas skolotāja Elmāra Heines ģimenē, tādējādi labu vārdu aizlikdams par visiem izglītības censoņiem. Tomēr vēsturiskā īstenība ir tāda, ka Valmiera vairāk kā desmit reizes piedzīvojusi ienaidnieka uzbrukumus un mazākais septiņas reizes nodegusi, tāpēc, manuprāt, pārāk nevajadzētu idealizēt vēsturisko īstenību.


Vakar trīs Baltijas valstis atzīmēja Baltijas Ceļa politiskās akcijas 20 gadus. Neatkarību izcīnīja neformāļi, kuri piedalījās 'otrās daļas' akciju pasākumos, jo pirmā neidealizējot, tika vairāk vai mazāk Maskavas rokas kontrolēta Federācijas politiskajā gaisotnē. Gorbačovs ar Tautas frontēm PSRS vēlējās, zviedru vīzijas sociālismu bet ar vienpartijas sociāldemokrātisma modeli visā PSRS, tomēr īstais Baltijas ceļš bija Pilsoņu Kongresa 18.novembra Pavalstniecības atjaunošanas mēģinājums. Valdis Zatlers iespējams, izvēlējās ar kolchozu priekšsēdētājiem bagāto tautas fronti, tāpēc, ka pašam vecmāmiņa strādāja padomju izpildkomitējā. Tomēr, ja 1991.g. uzvarētu pučisti un interfrontisti labi neklātos arī tautfrontiešu valdei jo tur nedaudz bija arī nacionālkomunisti. Visa vēsture ar Tautas frontes Maskavas roku ir tik divkosīga diplomātija, ka mūsdienās tautfrontiešu līderi ir aizgājuši katrs savu ceļu, pat mainot politiskos spektrus cik bieži vien 'uztaustāma' cita jauna politiskā konjunktūra. Kompartijas biedri ir bijuši gan J.Peters gan D.Īvāns, kas tajā laikā garantēja vieglu piekļūšanu masu mēdijiem un Tautas fronte un Baltijas ceļš tāpēc ir vairāk TV fenomens vēsturē bet pavisam maz Pilsoņu Kongresa pavalstniecības pases jautājums. Vides klubā kompartijas pirmie sekretāri raudāja 'krokadila asaras' ka nav Staļinisti, bet arī Vides klubs ar laiku 'otrās daļas' pasākumiem sāka tuvināties Igaunijas stila tērbatnieku vakariem un Skandināvu mūžizglītības filosofijai. Turklāt Lūgšana jūrai, neatkarības atzīšanas lūgšana valstīm ap Baltijas jūru bija pagrieziena punkts: vienlaicīgi pret kompartiju, gan arī Dieva un baznīcas noliedzējiem. Neatkarības kustības 'otrā daļa' ir ar vēsturnieku Visvaldi Lāci, sadarbošanās ar Pilsoņu Kongresu, mūsdienās partija Visu Latvijai ir ar daudz līdera spējām un vētrainiem, sarkanbaltsarkanos karogus rokās turošiem jauniešiem, kuri nosoda rusifikāciju un vēlās Dekolonizāciju. Ja nebūtu Trešās Atmodas 'Otrās daļas' politiska neformāļu spiediena, bieži ar līdera spējām apveltītām personībām no leģionāru un nacionālo partizānu atbalstītāju loka, tad piem. prof. Peniķis, Pabriks, Muižnieks visticamāk tagad Maskavas ielikteņiem Latvijā tīrītu apavus, nevis sacerētu liberālus ievadrakstus Latvijas presē un labi apmaksātus analītiskus rakstus globālistiem, TV un vēstniecību vajadzībām.



Šeit seko Vilhelma Heines Piezīmes Valmieras vēsturei, vēsturnieka Laimoņa Liepnieka tūlkojumā no vācu valodas:

1790.g. ar labklājības ministrijas līdzekļiem pie baznīcas ierīkoja Valmieras pilsētas skolu. Divās klasēs strādaja rektors Georgs Vīhofs un skolotājs Fridrihs Vurcens. Laba saskaņa toreiz valdījusi starp skolotājiem un skolniekiem, gan skolotājiem un bērnu vecākiem. Taču nepamatotas aizdomas dažkārt kavēja plašākas pilsētas aprindas uzticēt bērnus pilsētas skolas skolotāju gādībai. Par iemeslu tam bija daži neizdevušies jaunievedumi, kas izraisīja plašāku aprindu neapmierinātību. Gadsimta sākumā šī 1854.g. (skolu par apriņķa skolu pārveidoja 1804.g.) par apriņķa skolu pārkārtotā mācību iestāde sevišķi uzplauka un divu ievērojamu pedagogu Hohfelda un Mīlmaņa vadīta guva slavu arī plašā lauku apvidū. Kad četrdesmitajos gados tās vadību uzņēmās Ferdinands Bergs, vēlēkais Rīgas reālskolas direktors, tās prestižs jau bija tā cēlies, ka pat ārpus apriņķa dzīvojošie vēlējās savu bērnu izglītošanos uzticēt Bergam. Tajās dienās vecajā skolas namā redzēja kopā daudzus, kuri vēlāk kļuva par zinātnes rotu. Tieslietu doktors Voldemārs fon Ditmars, teoloģijas profesors Jūlijs Valters, medicīnas profesors Pjērs Valters, filozofs un ievērojamais Hēgeļa skolnieks Eduards Erdmans, bīskaps doktors Ferdinands Valters un pazīstamais publicists doktors Jūlijs Ekarts šīs skolas sienās guvuši pamatus savai izglītībai. Un vēlāk viņi ar prieku pieminēja tās dienas, kas viņiem toreiz tika dotas vecajā Valmierā, sākot ceļu uz Alma mater Dorpatensis un no turienes vētrainajā dzīvē. (Vilhelm Heine, 1893)

Šodien ļaujos Valmieras vēsturnieka L.Liepnieka skolu vēstures mozaīkai, sarakstītai 1962.g. Viņš raksta par ap 300 gadus veco Valmieras skolas riju, mūsdienās tātad vēl drīz varēsim pieskaitīt 50 gadus. Bet vai runa tomēr ir par ap 350 gadus veco rijas kambari un bībeli tajā vai tomēr latvisko un čechu brāļu draudžu spītu izturēt kolonizāciju un okupācijas? Zviedru laikos skolotājs Latvijā pavadījis pat mirušos. 1738.g. sāka pieaugt brāļu draudzes kustība. Bet J.Cimzes gadījumā noteikti tas ir jau gruzdošais latviskais spīts. Vēstures līkločos skolās ir manāmi arī latviešu lauku kalpa zēni L.Liepnieka prāt, pretnostatīti muižu nomnieku dēliem, līdz beidzot pašu latviešu skaits Apriņķa skolā saniedz divas trešdaļas. Bet par Draudzes skolu Gaujas krastā L.Liepnieks nepārprotami ir ar latvisku vēsturisku skatījumu aprādot, '200 gados tajā strādājuši tikai latviešu skolotāji'! Skolu vēstures lappuses parāda to, ka svešinieki vēlējušies ne sevišķi izglītotus latviešus, kamēr tomēr par spītu Brēžu skolotāju dzimta L.Liepnieka vārdiem 'vairāk nekā gadu simteni, strādājuši latviešu izglītības laukā'. L.Liepnieks nebaidās savos pētījumos lietot vārdu 'latvieši', tikai 'latviešu skolotājs', šo pašu principu savos rakstos ievēroja arī vēsturnieks U.Ģērmanis lai arī liktenis viņam ir bijis skaudrs, būt par kaŗa ziņotāju vācu armijā. Latvijas likteni, manuprāt, izšķīra nacionālie partizāni, jo tieši viņu darbība vēl mūsdienās tiesiski uzsver to, ka Latvija tika krievu varmācīgi okupēta. Krievu iekšlietu iestādes padomju gados neļāva U.Ģērmanim iebraukt padomju Latvijā un Zviedrijas trimda bija konfrontējošāka par Amerikas un Austrālijas. Latvijas panākumi Ulmaņlaikā ar pirmām vietām Eiropā tautsaimniecībā, manuprāt, ir jābalsta jau tajā tālajā vēsturē - Valmieras skolas rijā Brēžu skolotāju dzimtā, kura vairāk kā gadsimtu tur strādājusi. Brēžu dzimta un Cimze Valmierā šie skolotāji pirmāmkārtām bija latviskās pašapziņas un valstiskās pilsonības ideālu uzturētāji. Mūsdienās vēl latviešu Pilsoņu Kongress ar savām prasībām ir tikai ceļā uz politisko pilsonības institūciju Latvijā, esam vēl ceļā uz Dekolonizētu Latviju ar 75% latviešu Latvijā un arī latvisku konservatīvu baznīcu, kurai mūsdienās nereti pieder daudz no Ulmaņlaikiem mantotas zemes. Man mājas ir foto, kur viena vecāmamma redzama Dikļu draudzē, otra Valmieras - 1938.g. vasaras iesvētības, arī viņas ir devušas savu naudu baznīcas pasei... Par Latvijas baznīcas zemi mūsdienās interesējās gan zviedru liberāļi, gan Obamas sociālisti un čekas pagarinājums padomju laika komjaunieši bet tad viņiem ir jāatzīst arī Kārļa Ulmaņa ziedošās Latvijas sasniegumi konservatīvājā politiskā spektrā, ko viņi līdz šim dara visai nelabprāt. Ar chumoru tātad varam teikt, sociālisti iebāž roku kapitālista K.Ulmaņa kabatā...Skatīsimies lai mūsdienās latviskā skola un baznīca kalpotu latviešu tautsaimniecībai, tad pietiks arī nauda intelektuāliem radošiem izaicinājumiem, pat konkurencei technoloģijās ar Zviedriju un Ameriku. Latviešu skolotāji ir ar Brēžu dzimtas gadsimtu rijas rūdījumu - vārda tiešā nozīmē.




Pirmā latviešu skolmeistaru skola

Pēc Mārtiņa G.Brēžes nāves 1833.g. par draudzes skolas skolotāju ievēl Jāni Cimzi, vēlāk plaši pazīstamo kultūras darbinieku un latviešu tautas dziesmu krājuma 'Dziesmu rota' sastādītāju. Cimzes laikā skola ievērojami paplašinās un 1836.g. tajā mācās jau 37 skolēni no Valmiermuižas, Kokmuižas, Kaugurmuižas, Mūrmuižas, Mujānu, Brenguļu muižām, Valmieras pilsētas un pat Liepas un Lenču muižu pagastiem. Draudzes skolā par skolmeistaru esot 'sadarēts godīgs latvietis Jānis Cimze'. Norādījumos par semināra organizēšanu teikts: - Nav vajadzīgs sagatavot sevišķi gudrus un izglītotus, bet dievbijīgus, prātīgus un kristīgus skolotājus. Pirmajā mācību gadā uzņemti 10 audzēkņi. Jau darbības pirmajos mēnešos semināram rodas ienaidnieki. Pret tā pastāvēšanu protestē guberņas skolu direktors un toreizējais cenzors Napierskis. 1840.g. februārī ar iekšlietu ministra rīkojumu semināru slēdz. Mācītājam Ferdinandam Valteram izdodas pārorganizēt mācību iestādi, pievienojot to kā augstāko klasi pie pastāvošās draudzes skolas, un seminārs turpina eksistēt ar citu izkārtni. Muižniecība protestē pret vācu valodas mācīšanu, ar ko latvieši varot tikt pie plašākas izglītības, kas tiem nākšot tikai par sliktu! 1843.g. nodeg semināra ēka un to pārceļ uz 'kreisskolas' namu pretim baznīcai. Neatrod pretimnākšanu Cimzes nodoms pagarināt semināra kursu vēl par vienu gadu, lai audzēkņi apgūtu arī kurlmēmo skolu skolotāju tiesības. 1856.g. Vidzemes lauku skolu pārzinis R.fon Klods kādā revīzijā pārmet Cimzem, ka viņa audzēkņi savā izglītībā gājuši pārāk tālu un vairs neesot piemēroti skolotāja amatam. Viņš, lūk, pārāk gudri mācot, mācot ne tikai to, ka zeme ir apaļa, bet pierādot vēl ar dažādiem mēģinājumiem. (pārāk tālu, visticamāk J.Cimzes audzēkņi ir bijuši savā nacionālā stājā, mazāk ticams ir tas, ka tās ir bijušas domstarpības par mēģinājumiem lai pierādītu Zemes apaļumu - S.R.) Kā draudzes skolas augstākā klase seminārs Valmierā darbojas no 1839.g. līdz 1849.g., kad to telpu trūkuma dēļ pārceļ uz Valku, bet nu jau kā Vidzemes skolotāju semināru, lai apkalpotu arī Vidzemes - toreizējās Livlandes igauņu daļas jaunatni. Draudzes skola, vēlākajos gados kā pamatskola, vecajā ēkā Gaujas krastā aiz šaursliežu dzelzceļa darbojās līdz 1929.g., un vairāk nekā 200 gados tajā strādājuši tikai latviešu skolotāji. Vēsturiskā ap 300 gadu vecā Valmieras skolas rija pārvesta un uzstādīta Rīgā, Juglas ezera krastā, Latvijas etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja Vidzemes sētā kā ievērojams latviešu skolu vēstures un lauku architektūras piemineklis. Rijas kambarī izvietoti vēl saglabājušies skolas mācību plāni, grāmatas un Marīnas Brēžas bībele, kā arī Brēžu skolotāju dzimtas mājsaimniecības priekšmeti, kuras locekļi vairāk nekā gadu simteni strādājuši latviešu izglītības laukā. 18.gs. pirmajā pusē līdz ar brāļu draudzes kustības pieaugumu Vidzemē Valmierā no 1738.g. - 1743.g. darbojās seminārs Jēra kalnā, Gaujas krastā, apm. tagadējās Vājdzirdīgo bērnu skolas - internāta vietā. Skolēnu lielākā daļa nākusi no Valmiermuižas. Seminārs gatavoja brāļu draudzes sludinātājus, daļa no tiem strādāja par pagasta un draudžu skolu skolotājiem dažādos Latvijas apvidos, propagandēdami braļu draudzes idejas. (Laimonis Liepnieks, 1962)


Kreisskola


Ievērojama mācību iestāde iepriekšējos divos gadsimtos Valmierā bija apriņķa skola, tautā gan vairāk saukta par 'kreisskolu'. Tās pirmsākumi sniedzas vēl zviedru valdīšanas laikos. Skolotāja pienākumos toreiz vēl ietilpa pavadīt un apdziedāt mirušos, par ko skolmeistars saņēmis pusdālderi par katru pieaugušā, bet otru (viena ceturdaļa) par bērna līķi. 1804.g. šo skolu pārvērš par apriņķa skolu, un tās skolēnu sarakstos 1807.g. parādās divu latviešu zēnu vārdi - Gustavs un Vīlips Mastiņi. Līdz 1808.g. skolā mācās arī meitenes, bet pēc meiteņu skolas atvēršanas tajā pašā gadā meitenes tur vairs neuzņem. Latviešu skolēnu skaits skolā ar laiku tā pieaug, ka 1874.g. skolas vadība uzaicina apriņķu pagastu valdes pabalstīt kreisskolas trešās klases atvēršanu, jo latviešu skolēnu skaits sastādot jau divas trešdaļas. 1887.g. apriņķa skolu pārveido par pilsētas skolu. Daudzi no kreisskolas audzēkņiem turpina izglītību Tērbatas universitātē, Rīgas un Pēterpils ģimnāzijās, Vācijas augstskolās, lai vēlāk kļūtu par skolotājiem, juristiem un citiem visdažādāko profesiju darbiniekiem. Ievērojamu daļu no visiem audzēkņiem sastāda tieši Valmieras tuvāko pagastu - Kocēnu, Kauguru, Brenguļu un Mujānu jaunieši, lielāko tiesu saimnieku un muižu nomnieku dēli, jo kalpa zēnam ceļu uz šo mācību iestādi slēdza augstā mācību maksa. Kreisskolas vārdu ilgi saglabāja tās vecā celtne pretim baznīcai, un par kreisskolniekiem sevi dēvēja vēlākās komercskolas audzēkņi, kas tajā mācījās, līdz fašistu algotņu aizdedzināta (precīzāk, vācieši mīnēja bet krievi aizdedzināja, vācu okupāciju nomainīja krievu - S.R.), skolas ēka gāja bojā 1944.g. rudenī. Tuvākā Valmieras apkārtnē ar vairāk vai mazāk labām sekmēm darbojās skolas kauguriešu 'Gaides' mājās, valmieriešu 'Baložos' un kocēniešu 'Jaunģēriņos'. (Laimonis Liepnieks, 1962)