Sanda Reinvalda publicistika

Kopš 1986.g. Latvijā pamazām sāka nostiprināties Demokrātija, lai arī vēl pat 1993.g. Saeimas vēlēšanas notika krievu okupācijas karaspēka klātbūtnē. Krievu okupācijas karaspēka klātbūtnē jau tika sadalīta 'vērtība - privātīpašumi', kas 'darbināja' presi un televīziju nākamām vēlēšanām. Šodien izlasīju vēsturnieka Laimoņa Liepnieka rakstu par 1767-1775.g. Latvijā Rencēnu pagastā, kur arī tā laika muižniecība skaitījusi 'vērtību' uz latviešu tautas saliektās muguras rēķina jeb L.Liepnieka vārdiem 'sūrā darbā aizņemtajiem vecākiem'. Vēl bez tā papildus mācītājs braucis 'linot' t.i. iekasējis sev pienākošās nodevas un vēl bez tam mācītājs Hilde izskaudis latvisko brāļu draudzes kustību, L.Liepnieka vārdiem pat vēl vairāk, Hilde nozīmēts lai 'ar stingru roku cīnītos pret brāļu draudžu kustību'. Tomēr latviskais gars un spīts ir bijis lielāko zemnieku sētu pirtīs un riju kambaros! Mūsiņu Pēteris, puisis Ansis, Jaunzemja Miķelis, Aruma Jēkabs, pērminderis Indriķis, Zilūža Tenis panākuši lasītpratēju skaitu iedzīvotājos 86%, kas iespējams nebūtu tik liels tikai ar mājas mācību. Liepnieka vēstures apcerē pavīd arī Kēnigsbergas vārds, valsts Prūsija 4 Baltijas valsts, kā divas Latvijas tika pārvācota, pārpoļota un pārkrievota. Tādas tautas kā prūši vairs nav, tomēr ir Heinrihs Guleke, kurš labi prata latviešu valodu un Rencēnos mūža nogalē saukts par 'veco Guleki'. L.Liepnieka apcerē ir arī plašāks temats diskusijām visos laikos par vecākiem kuri nevar apgādāt bērnus 'ar maizes kulīti' un skolotājiem kuri jaunatnei 'nevar nekā dot un to samaitā'. Tā kā tajā laikā Latvijas statuss bija kolonija, tagad ir grūti izšķirt cik latviešu zemnieks bijis nabags, cik tā bijusi vēlme ignorēt koloniālo 'linošanu' nodevu iekasēšanu no latviešu sviedriem. Pastāv iespēja arī kā paši bērnu vecāki slēpuši savus bērnus no nelūgtiem skolotājiem, īpaši veciem muižniecības sulaiņiem. Mūsdienās 'linošanā' ir maz kas mainījies - tiklīdz ES un NATO tiek pie 'brīvā tirgus' nacionāliem parlamentiem ir obligāti jāiebalso lielas summas 'attīstības projektiem'. Valmieras draudze piem. ar vienu balsu vairākumu, 7 balsis pret 6 nolēma peļņu paturēt no draudzes īpašumiem savā baznīcas lādē, tūlīt sekoja prasība sarīkot jaunu balsošanu ar mācītāju, kurš ir jau vairāk Amerikas pavalstnieks. Kad Pilsoņu Kongress Latvijā uzsāka pirmie parakstu vākšanu par latviešu pasi 1989.g. Maskavā dibinātā Tautas Fronte 'pārtvēra' Baltijas ceļu pēc līdzīga scenārija, tikai iekļaujot savos politdokumentos krievu kolonistiem daudz draudzīgākas prasības, īpaši zaļi tad sāka uzdzīvot bijušie sarkanie muižnieki jo viņi, bez latviešu pases tika klāt 'vērtībai - privātīpašumiem'. Vēsturnieka L.Liepenieka raksts skolu vēsturē parāda to, ka latvieši tomēr - tad un tagad labprātāk vēlētos Šveices un Norvēģijas stila demokrātiju. Ir tikai viena latviešu pase, ja ir vairākas tad tā ir jau 'smalka diplomātija' ar vairākiem kakla kungiem, kuri kā starpnieki cer iedzīvoties no 'linošanas'.



Mācītāja Forhofa skolas bērnu sarakstā bija uzskaitītas mājas un muižu skolu atrašanās vietas un nosaukti to zemnieku kārtas skolotāji. Burtnieciešu Garklāvos bērnus mācīja vai, kā sarakstā teikts, 'informē' Stiekas Jānis, un turpat sanāca arī Ēķina, Zvārtes, Cālīša un Rūtes muižiņu skolēni. Lielais apmācāmo skaits Garklāvos izskaidrojams ar toreiz tur esošo brāļu draudzes saieta namu, kura samērā plašās telpas uzņēma minēto muižiņu skolā gājējus. Citur par skolu klasēm izmantoja lielāko zemnieku sētu pirtis un riju kambarus. Lizdēniešus muižā apmācījis Mūsiņu Pēteris, Labrenčos - puisis Ansis, Lutera muižā - Jaunzemja Miķelis, dūrēniešus Čakstēs - Aruma Jēkabs, rencēniešus Kurmja mājās - pērminderis Indriķis, bet Jaunās muižas Jaunburtnieku skolēnus savās mājās - Zilūža Tenis. Tikai Sauļu, Baložu un Seķu muižiņu bērni bija atstāti vecāku mājas mācībā. Diezgan atšķirīgs bija apmācāmo vecums un arī zināšanu līmenis. Bija mazi, kas lasīja tekoši, un lieli, kas ar grūtībām burtoja. Sekmju pārbaude notikusi no janvāra līdz Lieldienām, laikā, kad mācītājs braucis 'linot', t.i. reizē ar zināšanu pārbaudi ievācis no draudzes locekļiem sev pienākošās nodevas, kas daļēji, kā to liecina tautā radies apzīmējums, sastāvēja no linu grīstēm, vilnas mārciņām, cāļiem, cimdiem, jostām un citām naturālijām. Pārbaudāmajiem tas bija briesmu laiks, un jo sevišķi tiem, kuri, lasīšanas pamatus apguva mājās no ikdienas sūrā darbā aizņemtajiem vecākiem. Ja lasīšana gāja 'kā pa celmiem' un bailēs no cienīgtēva sajuka 'galvas gabali', sekoja rājiens un varēja iedzīvoties pērienā, jo dažu cienīgtēvu kučieriem zem ragavu sēdekļa glabājās šim nolūkam līdzpaņemta žagaru sauja. Dažs, nejuzdamies 'eksāmenam' sagatavots meklēja patvērumu ārpus mājas. Nezinām, kā tas tolaik bijis Rencēnos un Burtniekos, bet mācītājs Hilde, kurš uz Valmieras draudzi bija norīkots, lai ar stingru roku cīnītos pret brāļu draudzes kustību, tajā pašā laikā atstājis pārklausāmo bērnu sarakstos piezīmes, ka 'Miķelis ieskrējis mežā' un 'Indriķis bija pabēdzis bēniņos'. Mazākajiem 'teicamniekiem' tika kaut kas no līdzvestā ūdenskliņģeru maisa, bet Lizdēnu Vēvermintiķa deviņgadīgo Pēterīti norīkoja ciešākai uzraudzībai muižas skolā. Rencēnu pagasta hronika vēsta, ka '1767.g. Rencēnu novada zemnieki skolas vajadzībām maksāja 1/3 pūru rudzu vai miežu un 6 3/4 grašus naudā no katras mājas, kaut bērniem bija jāiztiek ar mājmācību. Burtnieku un Ēveles skolās mācījās pavisam 15 bērni no 428 zemnieku mājām. Bet rets 10-11 gadus vecs bērns neprata lasīt'. Forhofam amatā sekoja Kēnigsbergas universitāti beigušais Heinrihs Guleke, labs latviešu valodas pratējs, mūža nogalē saukts par 'veco Guleki'. No viņa pierakstiem redzam, ka Aņģīša septiņgadīgā Anna lasa teicami un labi dzied, bet muldēna četrgadīgais Mārcis jau burto. Burtnieku draudzē 86 procenti iedzīvotāju ir lasītpratēji. Skolu stāvoklis pēc 1765.g. patentes publicēšanas nākamajos divdesmit gados nav mainījies, bet dažuviet kļuvis pat ārkārtējs, tādēļ 1775.g. skolu revīzija vēlreiz pavēlēja atrast skolām piemērotas telpas, 'nevis tās gan vienā gan otrā vietā turēt' un apgādāt skolas ar kurināmo, 'lai skolotāji un skolnieki nebūtu spiesti aukstuma dēļ skolas pamest'. Aizliedza pieņemt par skolotājiem bezrūpīgus apkārtklejotājus un muižu vai mācītāju dienestniekus, 'kas sava slinkuma vai nolaidības dēļ jaunatnei nekā nevar dot un to samaitā'. Skolotāji jāatbrīvo no klaušām un visiem citiem pienākumiem, 'lai tie pie sava amata turētos'. 'Zināms, ka starp zemniekiem ir tādi, kuri tik nabagi ir, ka savus bērnus pat ar nepieciešamo apģērbu nevar apgādāt un savu maizes kulīti uz skolu līdzi dot, un tāpēc bērnus skolā nesūta', konstatēja augstā revīzija un ieteica muižu īpašniekiem 'aiz kristīgas līdzcietības un apžēlošanās šadus nabaga zemnieku bērnus skolas laikā ar nepieciešamo apgādāt'. Taču muižniecības vairākums bija citās domās. Kādēļ dot kokus no muižas meža un to piegādei izlietot zemnieku klaušu zirgu un kājnieku dienas, ja to vērtība neatgriežas īpašnieka kabatā? Kādēļ algot skolmeistarus, ja to vietu itin labi var aizstāt kāds vecs bijušais sulainis, apkārtceļojošs kurpnieks vai drēbnieks, kaut arī latviešu valodas mazpratējs? (Laimonis Liepnieks, 1983)

Pašlaik Valmierā ir 30 grādu karstums un vasara sasniedz savu kulmināciju ar saldām sarkanām avenēm un sarkaniem ķiršiem. Šāda idilliska ilūzija būs vēl vienu nedēļu, līdz visi saldie ķirši būs nolasīti. Bet Latvijas skolu vēsture Laimoņa Liepnieka skatījumā Vidzemē saskārusies ar 'muižnieku nolaidību skolu uzturēšanā'. Varbūt vēl kāds tomēr lolo ilūziju par 'guberņas pārvaldes' rūpēm par latviešu tautas gadsimtu centieniem pēc Brīvības? Vēsturnieks L.Liepnieks to neapstirpina, drīzāk tā bija 'apsolījumu politika' un tikai 1707.g. Vidzemē iesākās ar rosību atjaunojot 1702.g. nodedzināto Burtnieku draudzes skolu un domu, ka arī 'mājas skolas noturamas muižās'. Arī latviskais pagānisms tiek izskausts muižu īpašniekiem izraugot ļaudis, kuri ir 'stipri kristīgā ticībā'. Un vēl jautājums vai guberņas pārvalde latviešu zemnieku bērnus ir apgādājusi ar latviskām mācību grāmatām, ja vēsturnieks L.Lipenieks min to, ka 'zemnieki savus bērnus ne labprāt sūta skolā'? Svešu kungu skolām latvieši pretojušies tās ignorējot - tāda ir skaudrā vēstures patiesība. Mūsdienās katķisms un pārtāpis par pasaules vienīgās politikas - liberālisma ceļu. Šajā ceļā nav neviena kas pažēlotu to miljardu cilvēku, kuri dzīvo izteiktā trūkumā, kā sekas bieži ir kari un etniskie konflikti, arī piem., bijušajā Dienvidslāvijā. Globālais liberālisms nerūpējas par tautu nacionālām valdībām bet tieši otrādi, viena starptautiska organizācija 'pārklāj otru' 1700-to gadu guberņu pārvalžu stilā. Skolas ir vajadzīgas Dzīves kvalitātes stiprināšanai, pašu vietējo uzņēmēju iniciatīvas atraisīšanai, ja nekā tāda nav tad vai nu koloniālisma važas ir par stipru vai arī tā ir padomiskā stagnācija. Vēstures lappuses ir skaudras ar 'pārāvumiem' un piem. min to, kad latviskais censonis, zemnieks Rencēnu Griezēnu skolas skolmeistars, nomira 1735.g. vēl līdz 1739.g. apkārtnes skolas nedarbojās. Latviešu tauta nedrīkst izzust 'politiskā pārāvienā' no pasaules kartes kā reta augu suga kā izzuda prūši, tāpēc mums ir vajadzīgas latviskas skolas.


Uz skolu pirms simt un vairāk gadiem.

Paraudzīsimies kā savas pirmās skolas gaitas sāka mazie rencēnieši un burtniecieši, pirms simt, divsimt un pat vairāk gadiem. 1707.g.2.sept. toreizējais Rencēnu muižas īpašnieks kapteinis Johans Frīdrihs Bornemanis pavēlēja muižas pārvaldniekam Bartoldam Fokam gādāt par nodegušās latviešu skolas atjaunošanu Burtnieku draudzē. Celtnei vajadzīgos kokus liek ņemt no muižai piederošās Ribeļu mājas meža. Redzams, ka runa ir par lielajā Ziemeļu karā 1702.g. nodedzināto Burtnieku draudzes skolu, toreiz vienīgo latviešu skolu visā novadā. Par turpmāko skolu darbību nākamajos deviņpadsmit gados nekā nezinām, bet 1937.g. uzrakstītajā 'Rencēnu pagasta hronikā', kuras orģināls glabājas Valsts archīvā, minēts, ka '1726.g. Rencēnu Griezēnos kāds zemnieks sāka mācīt apkārtnes bērnus lasīt. Burtnieku skola bija par tālu un Rencēnu, Sauļu, Lizdēnu un Labrenču zemnieki turējās vairāk pie Ēveles draudzes skolas'. '1735.g. Rencēnu Griezēnu zemnieks skolmeistars nomira' un vēl '1739.g. Rencēnu apkārtnes skolas nedarbojās, skolmeistari izpildīja vienīgi savus ķestera pienākumus. Aprīlī plosījās baku sērga, pavasarī vairākkārt bija stipri sniegputeņi. 'Plašāku ieskatu novadu skolu dzīvē gūstam no Burtnieku mācītāja Matīsa Fīlipa Forhofa 1764.g. sastādītās 'Burtnieku skolas bērnu grāmatas', kur uzskaitīti visu draudzes muižu zemnieku māju skolas mācībai pakļautie bērni un jaunieši vecumā no 7 līdz 20 gadiem, minēti arī jaunāki. Turpat arī mācību 'programma': 'A.B.C.', burtošana, lasīšana un katķisms. Kā redzams, apamācīšanas trešajā posmā lasīšana apvienota ar ticības locekļu, t.s. 'galvas gabalu' apgūšanu. Par to, ka skolu stāvoklis Vidzemē vēl četrdesmit piecus gadus pēc Lielā Ziemeļu kara (1700. - 1721.) bijis vairāk kā nožēlojams, liecina ģenerālgubernātora Brauna 1765.g. 18.aprīļa patente (rīkojums), kas uzliek par pienākumu zemniekiekm, kuri to var un no mācītāja par tādiem atzīti, savus bērnus apmācīt mājās. Pretējā gadījumā muižu īpašniekiem jāizrauga ļaudis, 'kas prot lasīt un ir stipri kristīgā ticībā'. Ja vien iespējams, šadas mājas skolas noturamas muižās, bet izņēmuma gadījumos zemnieku sētās. Tā kā vispārzināms, ka zemnieki savus bērnus ne labrāt sūta skolā, tad mācītājam jau pirms skolu sākšanas jāsagatavo un jāiesniedz muižām to skolēnu saraksts, kuriem attiecīgajā ziemā skola jāapmeklē. Draudzes pērminderiem un muižu stārastiem ik pēc astoņām dienām jāpārbauda, vai visi norīkotie skolēni arī skolā ierodas. 'Lai zemnieki savos lauku un mājas darbos netiktu apgrūtināti, atraujot tiem bērnus, viņu vienīgos lopu ganus, skolā jāsāk Mārtiņos un jābeidz Lieldienās.' Muižu izraudzītajmiem zemnieku skolotājiem patente paredzēja mērenu atlīdzību un klaušu gaitu atvieglojumu. Kad apmācāmie lasīšanā un 'galvas gabalos' sasniedza, nepieciešamo līmeni ar mācītāja ieteikumu muižas tos varēja sūtīt draudzes skolās. Draudzes skolas, kur tās vēl nav atbilstošā stāvoklī un kārtībā, bija jāuzlabo un jāapgādā ar vācu tautības vai zemnieku kārtas skolotājiem. Par to jārūpējas draudžu laicīgajiem priekšniekiem - muižu īpašniekiem. Mācītājiem uzlika par pienākumu ziņot augstākstāvošām baznīcas instancēm par muižnieku nolaidību skolu uzturēšanā, rīkojuma nepildīšanas gadījumā piedraudot pēdējiem ar 10 dālderu lielu naudas sodu. Tā kā zemnieku bērnu apmācīšanu galvenokārt kavē grāmatu trūkums, guberņas pārvalde apsolīja rūpēties, lai tās par pieejamām cenām varētu iegādāties. (Laimonis Liepnieks, 1983)

Vēsturnieks Laimonis Liepnieks 'latvisko spītu' sasaista ar latviešu tiekšanos pēc izglītības kad 19.gs. beigās lasītpratēju īpatsvars Valmierā bija 96%, līdzīgi Igaunijā Tērbatā 93%, nedaudz mazāk Liepājas pusē 86% bet jūtami mazāk Latgalē 47-53% bet ne tik maz kā Novorževā, Pleskavā 14-29%. Un vēl pirms tam gadsimtiem cauri 'latviskais spīts' ir izpaudies Dziesmā: 1707.g., kauguriešu zemnieku puisis Mārcis Brēžu mājas rijā ticis nozīmēts kā skolotājs jo labi pratis dziedāt. Tomēr latviešu brīvība vēsturiski nebūs tāda kā Šveices neatkarīgas valsts statuss no 1291.g. un vēsturniekam Laimonim Liepniekam vārds skolmeistars viņa apcerē ir likts pēdiņās, varbūt tāpēc ka pēc Liepnieka datiem skolmeistara pienākumu izpildījuši parasti skroderis vai kurpnieks. Bet tomēr vai 1689.g. Ernesta Glika latviski tūlkoto bībeli, dziesmu un sprediķu grāmatu latviešu māte neiemācija saviem bērniem pirmā, vēl pirms 'apkārtstaigājošā amatnieka'? Pretošanās koloniālai varai nebija iespējama, iespējama bija tikai vai nu pārvācošnās vai pārkrievošnās vai arī trešais ceļš - izglītībā mājas, tas ko iemācija latviešu māte. Es nepiekrītu tādam traktējumam, ka koloniāla pārvalde daudz patiesi rūpētos par vietējo izglītību, drīzāk tai pašai bija savi mērķi, kalpu tautu turēt važās cik ilgi vēl ir iespējams, arī izmantojot baznīcu. Mūsdienās baznīca Latvijā ir vai nu ar amerikānisku vai zviedrisku ievirzi bet tomēr, vislabākā latviešu baznīca būtu ar mūsu dievtura E.Brastiņa ievirzi - latviskais spīts, vispirmāmkārtām ar mudi 'latviskas Latvijas labad' bez koloniālās pārvaldes, jo tad tas ir skumjš stāsts par cauriem jumtiem, dūmaku, tumsu un muižnieku patvaļu vienīgi pa retai reizei ļaujot ieskanēties kauguriešu zemnieka puiša, skolotāja Mārča latviskai dziesmai un mājmācībā - mātēs dziedātai tautasdziesmai jau pie bērna šūpuļa.


SPĪTĒJOT MUIŽNIEKU PATVAĻAI. Vairāk nekā trīsdesmit gadus ar Kauguru un Kocēnu muižu īpašniekiem, nomniekiem un pagastu tiesām nemitīgi cīnās enerģiskais kauguriešu Gaides skolas skolotājs Mārtiņš Mekers, jo, neskatoties uz baznīcas konventa rīkojumu, ka 'Tohs behrniņus buhs labbi pee grahmatahm un lassihschanas turreht, lai tee ka lophi ne usaug' saimnieki bieži atrauj no skolas kalpu bērnus, sūtot tos muižas darbos, bet muižas nekārtīgi nodod skolai pienākšos gada nodevu sveču iegādei, skolas un skolotāju uzturēšanai. Skola, kas celta 1825.g., pēc trīsdemsit gadiem ir pavisam nelietojamā stāvoklī - ar cauru jumtu, vecām krāsnīm un ziemu nepakurināta, jo 'malkas tikvien mums bija, cik brīvstundā no meža pār pleciem spējām pārnest caur dziļiem sniegiem', žēlojās Mekers 1855.g. baznīcas konvetam. Trīsdesmit gados Kauguru un Kocēnu muižas palikušas Mekeram parādā pāri par 90 sudraba rubļiem, ko tas izdevis par svecēm, papīru un trūcīgo skolēnu uzuturam jo daudziem kalpu bērniem vecāki no mājas nevar dot vairāk kā sausu maizi, un tā pati izbeidzas uz pavasara pusi. Pašam skolotājam ierādīta meža zeme - līdums, kura lielums 'us katru zetturtu kanti 33 ar pus ohlekts un riņķī apkārt 135 ohlekts'. Valmiermuižas skolu, kas 1725.g. ar dažiem skolniekiem darbojusies muižas rijā un vēlāk ierīkota tā paša pagasta 'Baložos' 19.gs. sākumā vada Baložu Dāvids, enerģisks sabiedrisks darbinieks, reizē pildīdams arī pagasta skrīvera un tiesas priekšsēdētāja pienākumus. Skolā parasti mācījušies 15-20 skolēni no Valmiermuižas un mācītāja pagasta ļaudīm. 1859.g. skolu pārceļ uz Pilāta pusmuižu un pārdēvē baroneses Levensternas vārdā par Elizabetes skolu. Ja Valmieras, Valmiermuižas un Kauguru pagastu skolas 19.gs. sākumā, pateicoties to enerģiskajiem skolotājiem un cīnītājiem par izglītības ieviešanu tautas, sevišķi zemnieku vidū, Jānim Cimzem, Mārtiņam Mekeram un Dāvidam Balodim, darbojas ar labām sekmēm, to nevar teikt par kocēniešu un dūķeriešu skolām, kuras nīkuļo un bieži tiek slēgtas Kokmuižas īpašnieku un pagasta priekšstāvju vienaldzīgās rīcības dēļ, kas nenodrošina skolas un skolotājus ar visnepieciešamākajiem līdzekļiem. Lai gan ir lielas materiālas grūtības un muižu īpašnieku bieži vien naidīgs noskaņojums pret latviešu skolām, cenšanās pēc izglītības bija tik liela, ka iepriekšējā gadsimta sākumā Valmieras, tās apkārtnes un pat visa apriņķa lasīt un rakstīt pratēju, kā arī skolnieku skaits ievērojami pārsniedza Vidzemes latviešu daļas pārējos apriņķus. (Laimonis Liepnieks, 1962)


DŪMAKĀ UN TUMSĀ. Līdz pat 17.gs. sākumam Vidzemē uz laukiem nebija nekādu skolu. Muižnieku un muižu pārvāldnieku bērni izglītību ieguva Vācijas augstskolās, bet zemnieki, dzīvojot trūkumā un nabadzībā, paši neprata lasīt un nespēja dot saviem bērniem pat viselementārāko izglītību. 1631.g. zviedru valdība nodibināja pirmo ģimnāziju Rīgā, gadu vēlāk - universitāti Tērbatā, bet tās ir aizsniedzmas labākā gadījumā tikai pārvācoto Rīgas latviešu amatnieku atvasēm. Pavisam grūts ir latviešu zemnieku ceļš uz izglītību. Tikai 17.gs. otrā pusē šur tur Vidzemē rodas kaut kas līdzīgs skolām. Pa lielākai daļai saimnieku bērni, kam šad tad iespējams atrauties no lauku un mājas darbiem, noteiktās dienās sanāk kopā lielākas lauku sētas kambarī vai rijā, lai kāda apkārtstaigājoša amatnieka, parasti skrodera vai kurpnieka, vadībā kaut cik ielauzītos lasīšanā. Šo 'skolmeistaru' pašu vienīgā izglītība parasti ir lasītprašana, kas tad viņiem 2-3 gadu laikā 'jāiedīda' saviem audzēkņiem. Kā mācību grāmata figurē dziesmu vai sprediķu grāmata, vēlāk Ernesta Glika 1689.g. latviski tūlkotā bībele. Kur apstākļi to atļauj, pagastā izraudzītas 2-3 šādas zemnieku sētas - skolas un 'skolmeistars' tās apmeklē pēc kārtas, uzdodams un atprasīdams. Tā 1729.g.-1735.g. Rencēnu Griezēnos kāds zemnieks māca apkārtnes bērnus grāmatā. Skola ar 'skolmeistaru' 1716.g. pastāv arī Burtniekos, un tajā mācās Burtnieku un Rencēnu muižu bērni, par ko skolas uzturēšanai jādod pa pūram rudzu, miežu un 6 un trīs ceturtdaļas vērdiņa naudas no katra skolnieka. Ziemeļu karš, tam sekojošie neražas gadi, mēra un melno baku epidēmijas uz ilgāku laiku paralizēja pat visniecīgākos skolu pirmsākumus. Pirmā 'nevācu skola' Valmierā nodibināta 1684.g. un tā atradusies baznīcas tuvumā. Par tās skolotāju strādājis Jānis Vellers, kas savu algu, 30 dālderus gadā, saņēmis no baznīcas. 1639.g. naudas atlīdzības vietā Velleram piešķir zemi, kas ir slikta un neauglīga. Vellers žēlojas ķēniņa vietniekam Rīgā, ka pat tīru rudzu maizi vairs nevarot ēst. Kad 1702.g. skolas nams nodeg, skolu pārceļ ārpus pilsētas uz Brēžu māju riju, un 1707.g. par skolotāju tur nozīmē kauguriešu zemnieku pusi Mārci, 'kurš labi prot dziedāt'. Mārcis skolotāja amatā strādā 22 gadus un pēc viņa nāves par tā pēcnācēju apstiprina viņa meitas vīru kocēnieti Sēliešu Jāni. 1739.g. skolas revīzijā konstatēts, ka rijas kambara jumts caurs un saimniecības ēkas pavisam sabrukušas. Sēliešu Jānis kā atlīdzību saņem vienu astodaļu arkla zemes un izpilda arī baznīcas priekšdziedātāja pienākumus. Skolu pārlūkošanas komisija, piedraudot ar miesas sodiem, pavēl draudzes pārstāvjiem gādāt par skolas rijas atjaunošanu, pie kam salmi jumta jumšanai jādod zemniekiem. Zemā, dūmainā un trūcīgi apgaismotā rijas kambarī Valmieras draudzes skola darbojas gandrīz pusgadsmita, līdz 1747.g., kad skolotājs Brēžu Jānis uzceļ jaunu skolas ēku. (Laimonis Liepnieks, 1962)

Vai Jūs zināt, kuram pieder doma: ja kādam dod padomu, tad dod to allaž tādā teikumā, kuram jautātājs jāliek galā, bet nevis ar noteicēju jeb punktu? Tas ir Ogrēnskolas skolotājs, vecpiebaldzēns Reinis Kaudzīte. Globālā pasaulē valda kutūras kontekstu kari-kultūršoki, tāpēc šāda izglītotāju pieeja ir pati demokrātiskākā. Ja mēs latvieši vēlāmies alternatīvos zaļos enerģijas avotus, tad ir jāvaicā visai tautai, kādi tie būs? Nevis jāapludina Staburags, Liepavots, Pērse. Tautas mentalitātei ir jāatbalsojās universitāšu sienās. Ja Pasaules banka vēlās izskaut korupciju, tad vispirms ir jāatbalsta nacionālo valstu uzņēmējs, nevis jāpanāk lai tas bankrotē. Sociāldemokrātija un liberālisms ir vērā ņemams tikai pārtikušās valstīs. Lauksaimniecībai ir jābūt vairāk technoloģiski pieejamai attīstības valstīs lai izskaustu pasaules nabadzību. Prioritātei ir jābūt nacionālai pilsonībai, nevis liberāļu spējai masu mēdijos aizstāvēt 'pasaules pilsoni'. Latviešu konservatīviem ir jādibina 500 cilvēku uzņēmumi 'jāparklāj Latvija ar tiem' kā Jāņos ar Jāņu ugunskuriem, lai izskaustu bezdarbu. Rietumu Brīvās Latvijas latviešiem ir jāparāda 'kapitālisma plusi' arī ar peļņu nesošiem projektiem, nevis tikai bezpeļņu fondu pasākumos. Latvijai kā kolonizētai valstij ir tiesības uz taisnīgumu un Dekolonizāciju, īpaši pozitīvais nacionālisms pēc rusifikācijas ir jāizkopj latvju skolās. Demokrātija pasaulē klibo, ja nav redzams ka tieši neformāļiem ir pieeja masu mēdijiem. Līdz šim arī Latvijā kompartijas bijušie cilvēki izmantojot masu mēdijus sevi ir padarījuši slavenus vairāk ar mēdiju psicholoģisko manipulēšanu, nekā savu darbu. Kompartija zināja pat līdz 80-to gadu sākumam kā 'sevi pasniegt' Rietumu demokrātijām lai izskatītos pievilcīgi. Tomēr mums ir izvēlē, jau sastādīta manifesta vietā ļauties brīvai Diskusijai jeb Reiņa Kaudzītes vārdiem, jau citu izlemtai Dzīvei 'ar noteicēju jeb punktu'.




Reiņa KAUDZĪTES (1839 - 1920) aforismi.



Nezināšana cilvēkus kalpina tikpat kā verdzība.
Tumsība ir pati no sevis, bet gaisma jāiemanto.
Mācies priekš dzīves, bet ne priekš skolas!
Ja vari darīt visu, ko gribi, un ja tad dari tikai to, kas der,- tad tev ir īsta brīvība.
Labu darīt ir daudz vieglāk nekā patiesību sacīt.
Savam bērnam skatās visi pāri, jo viņš stāv pārāk tuvu.
Jo bērna dēļ mātei jācieš, jo dziļāk tas ierokas viņas sirdī.
Cik mātei bērnu, tik viņai bērnu sāpju; bet ļoti reti - kad tikpat daudz būtu arī bērnu prieku.
Mīlē savu bērnu, tomēr nekad tik ārīgi, ka aiz mīlestības nogrieztu acis no viņa nedarbiem un ļaunumiem,- tā būtu žults dabīgā mātes piena vietā.
Viens pats ļauns bērns aprij līdz deviņu labu bērnu priekus vecāku sirdī, kas tiem būtu par saviem deviņiem labiem bērniem.
Bērni, kuri, mazi būdami, vecākiem atņem prātu, tie paši pieauguši atņem vieņiem mantu un mieru.
Tam arājam, kuram, pavasarī arot, usnes paliek zaļojot vagā, tam viņas rudenī, graudus klonā izkuļot, dursies acīs. Tam audzinātājam, kurš audzinot atstās nezāles bērnu sirdīs, tam viņas vecuma dienās dursies paša sirdī.
Vājākam bērniņam mīļākais mātes klēpis top novēlēts vispirms.
No nospiesta var vēl kas derīgs iznākt, bet no izlutināta tikai kas nederīgs.
Lai ir vilku māte, ja ir vilku māte, tomēr mātes sirds ir tai arī. Bet vai par ikkatru cilvēku mātes sirdi arī to pašu var teikt?
Bērna priekšā tapt par nelgu - tas ir pieaugušam par daudz zems kritiens.


Mēs esam izglītoti nevis dzīvei, bet skolai. SENEKA
Dzīvot būtībā nozīmē just vai domāt. ARISTOTELIS
Taisnīgums ietver sevī visus tikumus. TEOGNĪDS
Nav tāda, kas varētu nolaupīt brīvu izvēli. EPIKTĒTS
Ja būtība izprasta, vārdi atnāk paši. HORĀCIJS
Tu, mīļais draugs, nevari strīdēties ar patiesību, bet Sokratu atspēkot nemaz nav grūti. PLATONS
Mēs apgalvotu, ka tas, ko tikko izklāstījām, ir patiess, ja orākuls to apliecinātu; tagad mēs sakām vienīgi to, ka tas ir pats ticamākais, ko varējām pastāstīt. PLATONS
Vēsturē cilvēki smeļas gudrību, poēzijā attapību, matemātikā - asu prātu, dabas filosofijā - dziļumu, ētikā - nopietnību, loģikā un retorikā - spriestspēju. Nē, cilvēkiem nepiemīt tāds garīgs traucēklis, kuru nevarētu izlabot, attiecīgi vingrinoties! FRENISS BĒKONS

Dikļu dievturis Ernests Brastiņš ir teicis: Sargāsimies Eiropas. Apbrīnosim to, bet neaizrausimies, mums ir tiesības uz īpatnēju Eiropai līdzvērtīgu kultūru. Ernests Brastiņš ir sarakstījis tādas grāmatas kā Latvijas pilskalni, Latviešu ornaments, Latvju rakstu kompozīcija, Latvija - viņas dzīve un kultūra, Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana. Manā rīcībā ir Ulmaņlaika telefongrāmata, kurā Dikļu pusē ir bijuši divi Brastiņi, turpat Dikļos arī manam vecvecamtēvam Mārcim Mednim esošās lauku mājās Tilcēni arī bijis telefons laikā kad piem. Francijā 45,2 un Spānijā 80,9 un Īrijā 81,2 to pat ir bijis mazāk, nerunājot nemaz par Krieviju 229 iedzīvotāji uz 1 telefona aparātu - kamēr Latvijā 29,9 iedzīvotāji uz vienu telefona aparātu. Dikļu Brastiņiem ir bijis telefons tāpat kā Medņiem. Skatoties Dikļu un Dauguļu pusē savu Ciltskoku redzu sekmīgas Ulmaņļaika piena industrijas fermas, gan arī Pētera Epermaņa VEF periodu viņa biogrāfijā. Tomēr Ernestu Brastiņu krievi nošāva 1942.g.28.janv. par aicinājumu gāzt padomju varu. Tātad krievu impēriskā uzkundzēšanās mazākām valstīm, kad visa Austrumeiropa palika Staļina ietekmes zonā un tad Eiropa klusēja. Savukārt pēc Trešās Atmodas Latvija piedāvāja tautfrontisko ceļu - padomju uzņēmumi palika VDK tuvu stāvošu cilvēku rokās un nenotika Dekolonizācija līdz ar to nebrīnīsimies, ka notikušajās Eiropas parlamenta vēlēšanās Latvijas krievalodīgie saņēma 28% balsu, kamēr Pilsoņu Kongresam vistuvāk esošie tēvzemieši 7% balsu. Vēsturnieki U.Ģērmanis un V.Lācis to raksturotu kā 'latvisko atkritienu' Latvijas politikā. Divi bijušie tēvzemieši pat upurēja savas karjeras par labu tautfrontietei S.Kalnietei kurai ir milzīga ietekme Latvijas ārpolitikā un pasaules diplomātijā, varētu būt otrā ārpolitikas noteicēja Latvijā aiz Dr.V.Vīķes-Freibergas. Latvijā 'liberālo centru' pārstāv Latvijas ceļš, Tautas Partija un Zaļie zemnieki - šajās Eiropas parlamenta vēlēšanās sakāvi cieti gan Tautas Partija 2,7% un Zaļie zemnieki 3,7%, tomēr 1 vieta Eiropas parlamentā liberāļiem - Latvijas ceļam būs. Valmierā Tautas fronte un S.Kalnietes PS vispār nav iekļuvusi domes vēlēšanās, toties ir tēvzemiešu un Visu Latvijai 10,04% balsis kas gan dod tikai 1 vietu Valmieras domē, iepriekšējā sasaukumā bija 2 tēvzemieši - tātad tēvzemiešu saskaldīšanās nenāk viņiem par labu. Savukārt Valmieras Tautas Partijā redzu pat vienu kompartijas pirmo sekretāru. Eiropas kontekstā Latvija izskatās kā šausmīgi piekāpīga 'ārzemju rekomendētājiem'- cik reizes Latvijas parlamentā nav 'atsviesti atpakaļ' dokumenti ar E.Brastiņa Domas latviskas Latvijas labad sastādītiem likumprojektiem? Mēs esam bijuši pārcentīgi multikulturālisti piem. Itālijā, Spānijā, Vācijā, Francijā nacionālisti 2009.g. Eiropas parlamenta vēlēšanās ir saņēmuši neticami daudz balsu: 34%, 42%, 27%, 28%. Tiesa gan vēlētāju aktivitāte Latvijā nav bijusi sevišķi augsta 52% un Eiropā tikai 42%. Tā varētu būt kritika Eiropas izglītības sistēmai, kuras galvenais moto ir politiski aktīvs pilsonis, kuram tomēr rūp savas valsts pilsonības statuss. Vai Latvija saņems atvainošanos par krievu okupāciju ar Briseles starpniecību? Vai Latvija spēs saražot kvalitatīvu VEF Ulmaņlaika produktu, eksportam ar Briseles starpniecību? Ja būs pārāk liela administrācija nekas nesanāks bet Eiropas parlaments ir 736 deputātu parlaments. Tagad sanāk tā, ka Eiropa ir 'labs draugu klubiņš' kuru rēķinus ir grūti atmaksāt nacionālo valstu budžetiem. Un sanāk arī tā, ka pat diplomātiski vēsturē Eiropa nevarēja sniegt palīdzīgu roku piem. Baltiešu nacionāliem partizāniem. Politiskā dilemma paliek - drīzāk es ticu Baltijas valstu armijai un šo valstu savienībai.